Bartolomejs Anglis jeb Bartolomejs no Anglijas (latīņu: Bartholomeus Anglicus; dzimis pirms 1203. gada — miris 1272. gadā) bija vēlo viduslaiku sholastisks domātājs, profesors Parīzē, franciskāņu ordeņa brālis. Viņa lielākais nopelns ir izziņu grāmata "Par lietu īpašībām" (latīņu: De proprietatibus rerum) (datēts ar 1240. gadu), kas uzskatāma par mūsdienu enciklopēdiju priekšteci. Tajā viņš sniedzis uz tajā laikā pieejamajiem tekstiem balstītu mūsdienu Latvijas zemju (Vidzemes un Zemgales) ģeogrāfijas un kultūras aprakstu.
Par Bartolomeja dzīves sākumu nav precīzu ziņu. Uzskata, ka viņš ir cēlies no Anglijas un studējis Oksfordas Universitātē. 1224. gadā viņš ir bijis profesors Parīzes Universitātē (Sorbonā). 1247. gadā viņš pildījis franciskāņu ordeņa priekšstāvja ("ministra") pienākumus Austrijā, 1255. gadā Bohēmijā (tagadējā Čehijā). 1256. gadā pāvests Aleksandrs IV viņu deleģējis par pāvesta legātu teritorijā uz ziemeļiem no Karpatu kalniem un iecēlis par Lukovas bīskapu Polijas austrumdaļā, netālu no toreizējām Lietuvas zemēm. 1262. gadā viņš iecelts par franciskāņu ordeņa priekšstāvi Saksijā, kur viņš kalpoja līdz savai nāvei.
Izziņu grāmata par lietu dabu ir sarakstīta studentiem un citiem interesentiem latīņu valodā 19 sējumos. Pastāv vairākas šīs grāmatas kopijas. Reizēm ir grūti lokalizēt viņa pieminētās vietas. Darbā sniegtās daudzās atsauces dod priekšstatu par tā laika sacerējumiem, kas bijuši pieejami Bartolomejam.
Grāmatas sadaļas ietver informāciju par Dievu (I), eņģeļiem un dēmoniem (II), cilvēka prātu un dvēseli (III), fizioloģiju (IV, V un VI), medicīnu (VII), pasaules un debesu uzbūvi (VIII), laiku (IX), formu un vielu (pamatelementiem): uguni (X), gaisu un tā veidiem (XI, XII), ūdeni un tā veidiem (XIII), zemi un tās veidiem (XIV), ieskaitot ģeogrāfiju (XV), dārgakmeņiem, minerāliem un metāliem (XVI), augiem (XVII), dzīvniekiem (XVIII), krāsām, smaržām, garšām un šķidrumiem (XIX).
"Livonija ir Skītijas province, ko okeāna jūra šķir no Vācijas; līvi pielūdz vairākus dievus un ziedo viņiem, lai ar zīmēm izlūgtos viņu lēmumu; savus miroņus viņi sadedzina uz sārta kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām, ticēdami ka jaunā laimīgākā tēvzemē tās noderēs viņu nelaiķa kungam; tagad šī zeme līdz ar citiem tai pakļautiem vai pievienotiem novadiem ar Dieva žēlastību un vācu varu ir atbrīvota no šīs māņticības.
Zemgale ir vidēji liela province viņpus Baltijas jūras un kopā ar Sāmsalu un Livoniju atrodas Āzijā; tās iedzīvotājus sauc par zemgaļiem, tāpēc ka šo zemi iekaroja galli, kas sajaucās ar pirmiedzīvotājiem; Zemgalē ir liela labības, pļavu un ganību bagātība, bet ļaudis ir neizglītoti, drūmi un bargi.
Semba ir Eiropas province Skītijā starp prūšiem, igauņiem, sāmiem, līviem un kuršiem, kas pēc Varona un Hērodota ziņām visi atradušies gotu varā; Semba ir purviem, mežiem un ūdeņiem aizsargāta zeme, auglīga un ražo daudz labības; paši sembji ir drošsirdīgi un tālu pārspēj citas tautas ar savu prātu un mākslinieku spējām.
Lietuva ir auglīga zeme, bagāta ar purviem, mežiem un ūdeņiem, kāpēc to var iekarot vienīgi ziemā, upēm aizsalstot; leiši ir droši un kareivīgi ļaudis, bet neapvaldīti.
Gotlande ir sala, kas dabūjusi savu nosaukumu no gotiem; tā ir bagāta ar pļavām un zivīm, un ved zvērādu tirdzniecību ar Franciju, Vāciju, Britāniju un Spāniju."
— "Par lietu īpašībām", XV sējums "Par provincēm"
|