Bruno Oja

Bruno Oja
Dzimis	1933. gada 12. februārī Tallina, Igaunija
Miris	2002. gada 9. oktobrī (69 gadu vecumā) Tartu, Igaunija
Nodarbošanās	aktieris, dziedātājs

Bruno Oja (igauņu: Bruno Oja, skatuves vārds Bruno O’Ya; 1933. gada 12. februārī Tallinā — 2002. gada 9. oktobrī Tartu) bija igauņu un padomju teātra un kino aktieris, kā arī dziedātājs. No 1960. gadu beigām dzīvoja un darbojās galvenokārt Polijā. Ievērojamu dzīves posmu nodzīvojis arī Rīgā.

Izglītība un pirmie darba gadi

Bruno Oja dzimis Tallinā. No piecu gadu vecuma sācis mācīties klavierspēli pie igauņu komponista un pedagoga Eugena Kappa.^[1] Vēlāk studējis un strādājis visdažādākajās darba vietās un arodos, tostarp brīvajā laikā aizrāvies ar mūziku, sportu, pantomīmu, aktierspēli.

Tartu Universitātē un vēlāk Maskavā studējis medicīnu.^[2] Spēlējis PSRS (1952. gadā)^[3][4] un Latvijas PSR^[5] basketbola izlasēs, kā arī Latvijas PSR ūdenspolo izlasē. Līdz profesionāla aktiera karjeras uzsākšanai strādājis dažādus gadījuma darbus — pulētājs (VEF), krāvējs, u.c.

Dzīvojot Rīgā, no darba un sporta brīvajā laikā aizrāvies ar mūziku (spēlējis ģitāru un kontrabasu, dziedājis), kā arī pantomīmu un aktiermākslu. No 1956. — 1964. gadam strādājis LPSR Skolotāju nama estrādes orķestrī, no 1959. gada kā solists. Vienlaikus spēlējis ģitāru un dziedājis dažādos muzikālos sastāvos vairākos Rīgas restorānos.

Kino karjera

Paralēli muzikālajai darbībai no 1959. gada uzsācis arī kinoaktiera gaitas. Strādājis pie lomām dažādās PSRS kinostudijās — Mosfilm, Lenfilm, M. Gorkija kinostudijā, Belarusfilm, Lietuvas kinostudijā, Rīgas Kinostudijā, vēlāk, pārceļoties uz dzīvi Polijā, strādājis dažādās Polijas kinokompānijās (Kamera, Iluzions), kā arī VDR kinokompānijā DEFA.

Par Broņusa lomu spēlfilmā "Neviens negribēja mirt" (1966) saņēmis PSRS Valsts prēmiju.^[3]

1971. gadā filmējies Rīgas Kinostudijas spēlfilmā "Tauriņdeja", kas uzņemta pēc Zigmunda Skujiņa romāna "Karjera" motīviem.

Igauņu filmās sācis spēlēt tikai pēdējos dzīves gados 21. gadsimtā.^[4]

Privātā dzīve

Bruno Oja bija cilvēks ar daudziem talantiem un interesēm, kuras nemitīgi mainījās un lielā mērā veidoja viņa karjeru un dzīvi. Bieži Oja ir ticis uztverts kā dēkainis un avantūrists, kas apgrūtinājis viņa attiecības ar birokrātiju gan savā dzimtenē Igaunijā, gan Maskavā.

Bruno Ojas dzīvi var raksturot arī ar nemitīgu pārcelšanos no vienas dzīves vietas uz otru. No Tallinas uz Rīgu, no Rīgas uz Maskavu, no Maskavas uz Vroclavu.

Rīgā Bruno Oja pirmām kārtām ieguva slavu kā harizmātisks un ekspresīvs deju vakaru vadītājs un dziedātājs. Vēlāk īpašu latviešu publikas atzinību ieguva arī filma ar Bruno Oju galvenajā lomā "Tauriņdeja", kurā scenārists aprakstījis paša Ojas vētraino dzīvi.

1966. gadā PSRS un Polijas kopražojuma spēlfilmas uzņemšanas laikā Oja iepazinās ar poļu sievieti un nekavējoties ar to apprecējās, nodrošinot savu pārcelšanos no PSRS tuvāk Rietumiem, kas izsauca kritiku padomju iestādēs un apgrūtināja viņa turpmāko filmēšanos padomju filmās.^[4] Sākotnēji Oja strādāja Vroclavas kultūras centrā, bet drīz vien kļuva par pieprasītu kinolomu atveidotāju dažādās Polijas kinokompānijās.

1973. gadā viņš Somijā ierakstīja skaņuplati humoristiskā stilā krievu valodā "Es eju, eju, eju...".^[4]

Bijis 4 reizes precējies, ir viena meita.^[4]

Pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas Oja atgriezās Igaunijā. Izveidoja savu uzņēmumu, kas vēlāk bankrotēja.^[3] Mūža pēdējos gadus pavadījis klusu dzīvi Tartu pilsētā, strādājot bērnu un jauniešu interešu centrā par pasniedzēju un rakstot memuārus ("Viesis šajā zemē", 2000).^[3] Miris 2002. gada 9. oktobra rītā.

Filmogrāfija

• 1960 "Tava laime", Rīgas Kinostudija
• 1961 "Tēva zeme", Telefilma-Rīga
• 1962 "49 dienas" (krievu: 49 дней)
• 1962 "Ceļš uz piestātni" (krievu: Путь к причалу)
• 1963 "Ģenerālis un margrietiņas" (krievu: Генерал и маргаритки)
• 1963 "Šāviens miglā" (krievu: Выстрел в тумане)
• 1964 "Mājiņa kāpās", Rīgas Kinostudija
• 1964 "Atceries, Kaspar!" (krievu: Помни, Каспар!)
• 1964 "Cīrulītis" (krievu: Жаворонок)
• 1965 "Laiks doties uz priekšu!" (krievu: Время, вперёд!)^{[nepieciešama atsauce]}
• 1965 "Inženiera Garina hiperboloīds" (krievu: Гиперболоид инженера Гарина)
• 1965 "Uz vienas planētas" (krievu: На одной планете)
• 1966 "Neviens negribēja mirt" (lietuviešu: Niekas nenorėjo mirti), Lietuvas Kinostudija
• 1967 "Operācija "Trests"" (krievu: Операция «Трест»)
• 1967 "Pavasaris pie Oderas" (krievu: Весна на Одере)
• 1968 "Vilku atbalss" (poļu: Wilcze echa)
• 1969 "Pans Volodijevskis" (poļu: Pan Wołodyjowski)
• 1970 "Lamatas" (poļu: Pułapka)
• 1971 "Melnie sausiņi" (krievu: Чёрные сухари, vācu: Schwarzer Zwieback), PSRS un VDR kopražojums
• 1971 "Tauriņdeja", Rīgas Kinostudija
• 1972 "Koperniks" (poļu: Kopernik), Polijas un VDR kopražojums
• 1974 "Plūdi" (krievu: Потоп, poļu: Potop), Polijas un PSRS kopražojums, filma nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai
• 1977 "Ērgļa zīme" (poļu: Znak orła) (TV seriāls)
• 1977 "Brīvības kareivji" (krievu: Солдаты свободы), PSRS un VDR kopražojums
• 1977 "Kentauri" (krievu: Кентавры, ungāru: Kentaurok, čehu: Kentauři), PSRS, Ungārijas un Čehoslovākijas kopražojums
• 1984 "Bruņinieki un laupītāji" (poļu: Rycerze i rabusie)
• 1985 "Ķiveres un kapuces" (poļu: Przyłbice i kaptury)
• 1988 "Pans Kleks kosmosā" (poļu: Pan Kleks w kosmosie), Polijas un Čehoslovākijas kopražojums

Atsauces

1. «Бруно Оя - биография, новости, личная жизнь, фото». stuki-druki.com (krievu). Skatīts: 2022-08-25.
2. «Игорь Круглов: Бруно Оя и разнообразие его ролей». Tribuna.ee (ru-RU). Skatīts: 2022-08-25.
3. «Бруно Оя». Кино-Театр.Ру. Skatīts: 2022-08-25.
4. «Биография Бруно Оя. Профиль «Информационный портал шансона»». russianshanson.info. Skatīts: 2022-08-25.
5. Guntis Keisels. Latvijas basketbola vēsture. Jumava, 1998. 269. lpp. ISBN 9984-05-187-0.

Ārējās saites

• IMDb profils (angliski)
• AllMovie profils (angliski)
• Bruno Oja filmas.lv
• Kino-teatr profils (krieviski)