Burkholderia cepacia komplekss | |
---|---|
Klasifikācija | |
Valsts | Baktērijas (Bacteria) |
Tips | Protobaktērijas (Protobacteria) |
Klase | Beta Proteobacteria |
Kārta | Burkholderiales |
Dzimta | Burkholderiaceae |
Ģints | Burkholderia |
Suga | B. cepacia komplekss |
Sinonīmi | |
|
Burkholderia cepacia komplekss (Bcc) jeb vienkārši Burkholderia cepacia ir grupa katalāzi producējošu, laktozi nefermentējošu gramnegatīvu baktēriju. To veido vismaz 20 ģenētiski atšķirīgas baktēriju sugas, kā B. cepacia, B. lata, B. vietnamiensis, B. multivorans, B. cenocepacia, B. dolosa, B. stabilis, B. amfibaria, B. pyrrocinia.[1] Bcc ir potenciāls izmantošanai bioremediācijā. B. cepacia ir arī oportūnistisks cilvēka patogēns, kas visbiežāk izraisa pneimoniju slimniekiem ar cistiskās fibrozes vai kādas citas plaušu slimības izraisītu imūndeficītu.[2] Hemoglobinopātijas slimnieki arī ir pakļauti riskam inficēties. Šī baktēriju suga izraisa saslimšanas arī jauniem sīpoliem un tabakas augiem.
B. cepacia atklāja Valters Burkholders (Walter Burkholder) 1949. gadā kā sīpolu mizas puves izraisītāju.[3] Kā cilvēka patogēns pirmoreiz B. cepacia aprakstīta 20. gadsimta 50. gados. No cistiskās fibrozes pacientiem pirmoreiz tā tika izolēta 1977. gadā, kad vēl bija pazīstama kā Pseudomonas cepacia.[4] Ar B. cepacia infekcijas uzliesmojumiem 20. gadsimta 80. gados tika saistīti 35% cistiskās fibrozes pacientu nāves gadījumi.
Bcc sugas ir plaši izplatītas un tipiski atrodamas augsnē un ūdenī, kā arī var izdzīvot mitrās vidēs ilgus laika periodus. Tām ir relatīvi zema virulence. Virulences faktoru vidū ir adhēzija uz plastmasas virsmām (arī medicīnisko ierīču) un dažādu enzīmu, kā elastāzes un gelatināzes, produkcija.[5] Ir tikusi novērota infekcijas izplatīšanās no cilvēka uz cilvēku, tādēļ daudzās slimnīcās un ārstēšanas iestādēs tie, kuri ir inficēti ar Bcc, tiek pakļauti izolācijai. Tas tiek veikts, lai samazinātu infekcijas izplatību, jo Bcc infekcija var novest pat pie straujas plaušu veiktspējas samazināšanās, kā rezultātā var iestāties nāve.
Diagnozes uzstādīšanai tiek veikta no klīniskajiem paraugiem (asinīm vai krēpām) iegūto baktēriju kultivēšana. Tam izmanto Bcc baktēriju dabisko rezistenci pret dažādām izplatītām antibiotikām, kā aminoglikozīdiem un polimiksīnu B.[6] Kultivēšana parasti tiek veikta uz Burkholderia cepacia agara (BC agar) barotnes, kuras sastāvs nodrošina citu gramnegatīvo nūjiņu un grampozitīvo koku inhibīciju.
Iespējams izmantot arī OFPBL agara barotni, kas satur antibiotikas polimiksīnu un bacitracīnu.[7] Tā kā šīs barotnes sastāvā ir laktoze, kuru Bcc nefermentē, to augšanas rezultātā pH indikators kļūst dzeltens. Tas palīdz atšķirt Bcc no citiem mikroorganismiem, kuri arī spēj augt uz OFPBL agara barotnes, piemēram, Candida sp., Proteus sp. un Pseudomonas fluorescens.
Ārstēšanas procesā visbiežāk izmanto vairākas antibiotikas. To vidū var būt ceftazidīms, doksiciklīns, piperacilīns, meropenēms, hloramfenikols un trimetoprims/sulfametoksazols (kotrimoksazols).[6] Lai gan B. cepacia infekciju gadījumā par primārās izvēles antibiotiku tiek uzskatīts kotrimoksazols, gadījumos, kad to nevar pielietot hipersensitīvās reakcijas, nepanesības vai rezistences dēļ, kā alternatīvu var lietot ceftazidīmu, doksiciklīnu, piperacilīnu un meropenēmu.[8]
Dažādu Bcc sastāvā esošu sugu celmiem piemīt noderīgas biotehnoloģiskās īpašības. Tie spēj degradēt plašu spektru ķīmisko vielu, piemēram, policikliskos aromātiskos ogļūdeņražus, benzolu, toluolu, dažādus krezolus. Šīs Bcc celmu īpašības norāda uz to potenciālu izmantošanai vides bioremediācijā no naftas produktiem un cita ķīmiskā piesārņojuma. Tāpat arī dažādiem Bcc celmiem raksturīga pretsēņu iedarbība, kas būtu noderīgi izmantošanai lauksaimniecībā, lai cīnītos ar patogēno sēņu izplatību.[9]
Bcc ietilpst vismaz 20 dažādas baktēriju sugas. Jaunākās - B. stagnalis un B. territorii - no tām aprakstītas 2013. gadā. Bcc sastāvā esošās baktēriju sugas: