Būtiņģe

Būtiņģes luterāņu baznīca.
Kurzemes un Zemgales hercogistes un Lietuvas dižkunigaitijas robeža pa Sventājas upi (Dorthezena karte, 1747). Zviedru aizbērtās Sventājas ostas vieta (iezīmēta ar burtu b) atradās Kurzemes daļā.

Būtiņģe (lietuviešu: Būtingė) ir Palangas pilsētas daļa pie Sventājas upes.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz Kursas sadalīšanai 1253. gadā Būtiņģe atradās kuršu Duvzares zemē. 1328. gadā Livonijas ordenis to nodeva Vācu ordenim. Kad pēc 1422. gada Melnas līguma kuršu apdzīvoto teritoriju uz dienvidiem no Sventājas upes ieguva Žemaitijas kunigaitija, Sventājas upes grīvā izveidojās Sventājas osta.

1507. gadā pirmo reizi pieminētas Budendika (Budendingshof) un Sventājas (Heiligen-Aa) muižas Sventājas ziemeļu krastā, kas vēlāk piederēja Kurzemes hercogiem. 1747. gadā Palangas stārasts Jans Bakijevičs (Bakiewicz) iesniedza Polijas karalim Augustam III sūdzību par to, ka, mainoties Sventājas upes gultnei, Rucavas muižas robeža esot stipri ievirzījusies Palangas stārastijas pusē. Šo sūdzību Polijas karalis pārsūtīja Kurzemes bruņniecības padomei, kas tolaik pārvaldīja hercogisti. Rucavas muižas pārvaldnieks Johans Frīdrihs fon Dorthezens (Dorthesen) atbildēja, ka, robežu pārmērot pēc Palangas stārasta ierosinājuma, Lietuvas pusē nonāktu vairākas mājas no hercogam piederošā Sventājas miesta. Dorthezens savam ziņojumam pievienoja karti, kā arī norakstu no hercoga Ernsta Johana Bīrona 1739. gada rīkojuma par Palangas stārastijas pārņemšanu hercoga kontrolē.[1]

Pēc Latvijas-Lietuvas robežas komisijas lēmuma 1921. gadā Rucavas pagasta Būtiņģes (Budendišķu) muižu kopā ar Palangas pagastu pievienoja Lietuvai. Lēmums bija balstīts uz tālaika saimnieciskiem apsvērumiem, nerēķinoties ar vietējo iedzīvotāju etnisko piederību.

Lietuvas PSR laikā daļu no Būtiņģes ciema iekļāva Palangas pilsētā, bet neliela daļa joprojām palika Kretingas rajonā līdz tā likvidēšanai 21. gadsimta sākumā. 1999. gada jūlijā sāka darboties Būtinģes naftas terminālis, kas ar cauruļvadiem savienots ar Baltijas jūras krastu un Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Mārīte Jakovļeva. KURZEMES HERCOGISTES PĀRVALDE, TERITORIJA, ROBEŽAS UN METĀLIEGUVES MANUFAKTŪRAS (1561-1795). Promocijas darbs Dr. hist. grāda iegūšanai. Rīga: 1999.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]