Corythucha ciliata Corythucha ciliata (Say, 1832) | |
---|---|
Klasifikācija | |
Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
Klase | Kukaiņi (Insecta) |
Kārta | Blakšu kārta (Hemiptera) |
Apakškārta | Augutis (Heteroptera) |
Virsdzimta | Blaktis (Tingoidea) |
Dzimta | Tīklblakšu dzimta (Tingidae) |
Apakšdzimta | Tinginae |
Ģints | Corythucha |
Suga | Corythucha ciliata |
Sinonīmi | |
| |
Corythucha ciliata Vikikrātuvē |
Corythucha ciliata ir invazīva tīklblakšu suga, kuras dzimtene ir Ziemeļamerika. Tagad suga ir ievesta Eiropā, Āzijā, Dienvidamerikā un Austrālijā.
Corythucha ciliata dzimtene ir Ziemeļamerika, kur tā izplatīta austrumu un centrālajos štatos. 1964. gadā atklāta Itālijā. Kopš tā laika tīklblaktis plaši izplatījušās Eiropā. Īsā laika periodā pēc 1990. gada tā veiksmīgi izplatījās Dienvidamerikā, Āzijā un Austrālijā.[1]
Nonākot Eiropā, Corythucha ciliata ātri izplatījās Centrāleiropas un Ziemeļeiropas valstīs: Horvātijā (atklāts 1970. gadā), Slovēnijā (1972. gadā), Serbijā (1973. gadā), Francijā, ieskaitot Korsiku (1974. gadā), Šveicē (1975. gadā), Ungārijā (1976. gadā), Spānijā (1978. gadā), Austrijā (1982. gadā) un Vācijā (1983. gadā), tad arī citur: Bulgārijā (1987. gadā), Grieķijā (1988. gadā), Slovākijā (1997. gadā), Melnkalnē (1998. gadā), Krievijā (2001. gadā), Apvienotā Karalistē (2005. gadā), Beļģijā (2006. gadā), Portugālē (2007. gadā), Itālijas dienvidos — Sicīlijā (2008. gadā), Sardīnijā (2008. gadā), Nīderlandē (2009. gadā) un Polijā (2009. gadā). Tād Turcijā Corythucha ciliata atzīmēta 2009. gadā, kā arī tālāk uz austrumiem — Austrumāzijā un Ķīnā. 2003. gadā atrasta Japānā, 1990 gadā — Čīlē un 2008. gadā — Austrālijā.[2]
Pieauguša kukaiņa ķermenis ir līdz 4 mm garumā. Paplašināti laukumi apkārt galvai un tās aizmugurē un spārni ir daļēji caurspīdīgi ar tīklveida struktūrām.[3]
Corythucha ciliata barības augi (saimniekaugi) ir galvenokārt platānas, it īpaši uz rietumu platānas (Platanus occidentalis). Tīklblaktis kaitē platānām, barojoties uz koka lapām, samazinot fotosintēzes spēju un veicinot slimības. Tās ir kļuvušas par galvenajiem platānu kaitēkļiem.[1] Starp citiem novērotiem barības augiem ir papīra zīdkoks (Broussonetia papyrifera), plēkšņmizas kārija (Carya ovata), kasandras (Chamaedaphne), osis (Fraxinus) un laurlapu ozols (Quercus laurifolia).[4]
Corythucha ciliata barojas uz auga lapām no apakšpuses, no kā lapas sāk žūst. No sākuma žūst netālu no lapas dzīslām, pēc tām izžūst visa lapa, no kā arī notiek lapas priekšlaicīga nobiršana. Kukaiņi izdala šķidrus ekskrementus uz lapas apakšējās virsmas, kas pēc izžūšanas kļūst melni un lapas tie redzami kā melni punkti. Mātītes dēj olas dzīslu garumā. Vienā mātīte spēj sadēt 350 olu. Tīklblaktis iziet cauri piecām attīstības stadijām. Jaunās nimfas (nenobrieduši īpatņi) no sākuma turas kopā, tikai nonākot ceturtajā attīstības stadijā, kukaiņi sāk meklēt svaigas lapas. Gadā attīstās divas paaudzes. Pirmās paaudzes pieaugušos īpatņus var sastapt jūnijā, otras — jūlijā-augustā.[2]
Corythucha ciliata dabisko ienaidnieku sarakstā ir zirnekļi, sarkanās ērcītes, kukaiņi (ieskaitot circeņus, sienāžus, blaktis), vīrusi, nematodes.[5] Balarin Inoslava un Maceljski Milan atklājuši, ka entomopatogēna sēnīte Beauveria bassiana spēj iznīcināt ziemojušos pieaugušos īpatņus. Letalitāte no šīs sēnītes ir 10—15% no visiem īpatņiem. Ir arī citas entomopatogēnas sēnītes, kas spēj inficēt kukaiņus, tās ir Vertillium lecanii un Paecilomyces farinosus, kurus izdalīja no ziemojošām nimfām un pieaugušiem īpatņiem dažādās fenofāzēs. No minētām sēnītēm virulentāka ir Beauveria bassiana, bet vismazāk virulenta ir Paecilomyces farinosus.[6]
Šis ar bioloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |