EWS-G1 GOES 13 | |||||
GOES N pirmsstarta sagatavošanas laikā | |||||
KA veids | meteoroloģiskais pavadonis | ||||
Organizācija: | ASV Gaisa spēki | ||||
Operators | NOAA, NASA, ASV | ||||
Izgatavotāji | Boeing | ||||
Bāzes platforma | BSS-601 | ||||
Starts | 24.05.2006. 22:11:00 UTC | ||||
Starta vieta | Kanaverala SLC-37B ASV | ||||
Nesējraķete | Delta IV Medium+(4,2) | ||||
Darbības ilgums | 10 gadi (plānots) | ||||
NSSDC ID | 2006-018A | ||||
SCN | 29155 | ||||
Masa | 3133 kg | ||||
Orbītas elementi | |||||
---|---|---|---|---|---|
Centr. ķermenis | Zeme | ||||
Orbītas veids | GSO | ||||
Punkta koordinātas | 61,5° A | ||||
Programma GOES | |||||
|
EWS-G1 (agrākie nosaukumi DOD-1, GOES 13, GOES-N) ir ASV meteoroloģiskais pavadonis, NOAA Geostationary Operational Environmental Satellite pavadoņu sistēmas sastāvdaļa. Tas orbītā tika palaists 2006. gada maijā. Kopš 2019. gada septembra pavadonis ir ASV Gaisa spēku īpašumā. Tas veic laikapstākļu novērojumus virs Indijas okeāna ASV Aizsardzības departamenta vajadzībām.
Kosmisko aparātu izgatavoja ASV uzņēmums Boeing uz platformas BSS-601 bāzes. Tas bija GOES trešās paaudzes pirmais pavadonis.
Sākotnēji GOES-N bija paredzēts palaist ar nesējraķeti Delta III. Pēs trīs neveiksmīgajiem startiem Delta III programma tika atcelta. GOES palaišana tika pārcelta uz Delta IV. Pēc tam, kad Delta IV Heavy starts bija daļēji neveiksmīgs, GOES-N starts tika vēl pārcelts. 2005. gada augustā bija divi palaišanas mēģinājumi. Tad Boeing darbinieku streiks pavadoņa palaišanu novirzīja uz 2006. gada maiju.
GOES-N tika palaists 2006. gada 24. maijā 22:11:00 UTC no Kanaveralas zemesraga Gaisa spēku stacijas starta laukuma SLC-37B ar nesējraķeti Delta IV Medium+(4,2). Pēc ģeostacionārās orbītas sasniegšanas GOES-N tika pārdēvēts par GOES 13. Sākotnēji tas atradās rezervē pozīcijā 105° rietumu garuma.[1]
2008. gada decembrī GOES 13 aizvietoja GOES 12, kad tam radās problēmas ar dzinēju. Kad 2009. gada janvārī GOES 12 problēmas tika atrisinātas, GOES 13 atkal tika deaktivēts. Vēlreiz GOES 13 īslaicīgi tika aktivēts 2009. gada decembrī, kad GOES 12 atkal radās dzinēja problēmas, bet drīz vien tās tika atrisinātas, GOES 13 tā arī nesākot operatīvo darbību.
2010. gada 14. aprīlī GOES 13 tika pārvietots uz GOES EAST pozīciju, punktā 75° rietumu garuma, no kurienes tas nosedz ASV austrumu pusi, ietverot arī Atlantijas okeānu un Meksikas līci. GOES 13 sāka aktīvu darbību un nomainīja GOES 12, ko turpmāk izmantoja Dienvidamerikas novērošanai GEOSS programmā.[1]
2012. gada 12. septembrī GOES 13 sāka pārraidīt attēlus ar lielu trokšņu daudzumu. 24. septembrī pavadonis tika pārslēgts rezerves režīmā, lai tiktu skaidrībā ar problēmu. Lai nodrošinātu ASV austrumu daļas novērošanu, dažu stundu laikā rezervē esošais GOES 14 tika aktivizēts, un sākta pārvietošana no tā rezerves pozīcijas 105° rietumu garuma.[2] Bez tam GOES 15, kas atradās rietumu pozīcijā, tika pārkonfigurēts, lai vismaz īslaicīgi varētu novērot austrumu daļu.[3] Speciālisti vēlāk noskaidroja, ka problēma radusies no dzinēja radītām vibrācijām, kuru dēļ smērviela sakrājās un traucēja kameras filtra pagriešanai. Kad izdevās novērst vibrācijas, 18. oktobrī 14:44 UTC GOES 13 atsāka normālu darbību. Pēc tam GOES 14 tika atgriezts atpakaļ rezervē.[4]
2013. gada 22. maijā no GOES 13 instrumentiem pārstāja pienākt dati. Sākotnēji tika domāts, ka sabojājās orientācijas sistēmas zvaigžņu sensors. Tika aktivizēts rezerves pavadonis GOES 14, lai nodrošinātu ASV austrumu daļas un Atlantijas okeāna novērošanu,[5] bet tas palika savā pozīcijā. Par ticamāko kļūmes cēloni tiek uzskatīts mikrometeorīda vai orbitālās atlūzas trieciens saules bateriju panelī. GOES 13 tika atgriezts normālā darba režīmā 10. jūnijā.[6]
2015. gada 20. novembrī sabojājās GOES 13 atmosfēras zondējošā ierīce. Inženieri noteica, ka filtru rats ir pārtraucis kustību (filtru rats sakombinē infrasarkano staru detektorus ar ienākošajiem datiem), tādēļ dati netikta skenēti.[7] Bija ietekmēti visi 18 infrasarkanie kanāli; redzamās gaismas kanāls (19. josla) turpināja sūtīt izmantojamus datus.
2017. gada decembrī uz GOES EAST pozīciju 75° rietumu garuma tika pārvietots 2016. gadā palaistais GOES 16, kas 18. decembrī bija pilnībā uzsācis darbu. GOES 13 2018. gada 8. janvārī tam tika izslēgta novērošanas aparatūra.[8] 9. janvārī tika sākta GOES 13 pārvietošana uz punktu 60° rietumu garuma, ko sasniedza 31. janvārī.[9] Šeit tam tika ieslēgts uzglabāšanas režīms, un nepieciešamības gadījumā to varēja aktivizēt.
ASV Gaisa spēki 2017. gada janvārī sāka apsvērt iespēju pārņemt GOES rezerves pavadoni (GOES-14) Indijas okeāna novērošanai pēc tam, kad 2020. gadā Meteosat-8 pavadonim būtu izbeigusies degviela. Pēc tam, kad 2018. gadā GOES-13 bija daļēji sabojājies un novietots uzglabāšanas režīmā, ASV Gaisa spēki sāka pārrunas ar NOAAA.[10] 2019. gada 19. jūnijā GOES-13 tika aktivizēts uz pārbaudes laiku. 2. jūlijā to sāka pārvietot uz rietumiem. 19. septembrī NOAA apstiprināja, ka pēc divu gadu ilgām sarunām GOES-13 tika nodots ASV Gaisa spēkiem, lai aizpildītu pārrāvumu laika prognozēšanas prasībās, bet NOAA turpinās apkalpot pavadoni ASV Gaisa spēku vajadzībām atlikušajam mūža posmam. ASV Gaisa spēki 2020. gada janvārī atklāja, ka GOES-13 ir pārdēvēts par DOD-1 (Department of Defense-1, "Aizsardzības departaments-1") un pilnībā sāks darbosies virs Indijas okeāna 2020. gada vidū.[11] 2020. gada februāra vidū DOD-1 sasniedza pozīciju 61,5 grādi austrumu garuma un sākās tā pārbaudes. 1. septembrī ASV Gaisa spēki paziņoja, ka pavadonim ir sākta ekspluatācija, un tas ir pārdēvēts par EWS-G1 (Electro-Optical Infrared Weather System – Geostationary 1).[12]