Holocēna termālais maksimums

Temperatūras holocēnā dažādos reģionos; par 0 tiek pieņemta 20. gadsimta vidus vidējā temperatūra. Visaugstākās smailes ir gaiši zilajai Grenlandei un tumši zilajai Antarktīdai. Eiropa iezīmēta oranžā krāsā.

Holocēna termālais maksimums jeb klimata optimums bija laika posms holocēnā, kuram bija raksturīga 2—3°C augstāka gaisa temperatūra nekā pirms un pēc tā. Tas bija pirms ~8000—4000 kalibrētajiem gadiem (~6000—2000 g. p. m. ē.). Šajā laikā klimats bija silts un sauss. Latvijas teritorijas florā dominēja termofilās koku sugas, kā alkšņi, liepas, lazdas, ozoli, gobas un kļavas. Tā kā dominēja silti un sausi klimatiskie apstākļi, tad Latvijas purvos šajā laikā uzkrājās labi sadalījusies kūdra. Daudzviet purvos, dēļ zemā ūdens līmeņa, plašās teritorijās sāka augt koki, kuri strauji pieaugošā ūdens līmeņa ietekmē (klimatam kļūstot vēsākam un mitrākam pirms ~4000 kalibrētajiem gadiem) gāja bojā un izveidoja purvos raksturīgo "koku slāni" (nereti Pola Tomsona vārdā saukts par Tomsona slāni).

Lai gan klimatiskais optimums bija vērojams dažādos Zemes rajonos, karstākie periodi tajos nebija vienlaicīgi un arktiskajos rajonos daudz izteiktāki. Ziemeļpola tuvumā temperatūra cēlās vidēji par 4 grādiem, ievērojami sasila Ziemeļrietumu Eiropa, kamēr Dienvideiropā efekts nebija novērojams.[1] Okeāna virsmas temperatūras paaugstināšanās Lielajā barjerrifā pirms 5350 gadiem tiek vērtēta par vienu grādu.[2] Toties Grenlandē šī klimatiskā optimuma laikā salas ledus cepure nokusa pilnībā, bet arktiskajās jūrās ap to vasarā nebija ledus.[3][4] Tuksnešainajos Sahāras un centrālās Āzijas reģionos pieauga nokrišņu daudzums, kas pavirzīja mežus tālāk uz ziemeļiem.[5] Amazones baseinā šai laikā temperatūra pieauga, bet samazinājās nokrišņu daudzums.[6]

Mērījumi rāda, ka pēc 500 gadu ilgā relatīvā aukstuma perioda pēdējos 100—150 gados atkal atsākusies sasilšana un šī situācija var atjaunoties. Vairums Grenlandes teritorijas pašlaik ir klāta ar biezu ledus kārtu, kuras pēdējā desmitgadē novērojamā straujā kušana[7] tiek uzskatīta par jauna klimatiskā optimuma tuvošanās pazīmi.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Davis, B.A.S.; Brewer, S.; Stevenson, A.C.; Guiot, J. (2003). "The temperature of Europe during the Holocene reconstructed from pollen data". Quaternary Science Reviews. 22 (15–17): 1701–16. Bibcode:2003QSRv...22.1701D. CiteSeerX 10.1.1.112.140. doi:10.1016/S0277-3791(03)00173-2.
  2. ↑ Gagan, Michael K.; Ayliffe, LK; Hopley, D; Cali, JA; Mortimer, GE; Chappell, J; McCulloch, MT; Head, MJ (1998). "Temperature and Surface-Ocean Water Balance of the Mid-Holocene Tropical Western Pacific". Science. 279 (5353): 1014–8. Bibcode:1998Sci...279.1014G. doi:10.1126/science.279.5353.1014. PMID 9461430.
  3. ↑ Dansgaard W (2004). Frozen Annals Greenland Ice Sheet Research. Odder, Denmark: Narayana Press. p. 124. ISBN 978-87-990078-0-6.
  4. ↑ "NSIDC Arctic Sea Ice News". National Snow and Ice Data Center.
  5. ↑ "Eurasia During the Last 150,000 Years".
  6. ↑ Francis E. Mayle, David J. Beerling, William D. Gosling, Mark B. Bush (2004). "Responses of Amazonian ecosystems to climatic and atmospheric carbon dioxide changes since the Last Glacial Maximum". Philosophical Transactions: Biological Sciences. 359 (1443): 499–514. doi:10.1098/rstb.2003.1434. PMC 1693334. PMID 15212099.
  7. ↑ Ramskov, Jens. "Climate models underestimate the melting of the ice cap" Ingeniøren, 26 December 2014.