Holoptihīdi
| Holoptihīdi Holoptychiidae Owen 1860 | |
|---|---|
 Dažādu holoptihīdu rekonstrukcijas. | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Apakštips | Mugurkaulnieki (Vertebrata) |
| Infratips | Žokļaiņi (Gnathostomata) |
| Megaklase | Kaulzivis (Osteichthyes) |
| Virsklase | Daivspurzivis (Sarcopterygii) |
| Klase | Ripidistijas (Rhipidistia) |
| Kārta | Porolepjveidīgās (Porolepiformes) |
| Dzimta | Holoptihīdi (Holoptychiidae) |
| Iedalījums | |
| |
 Holoptihīdi Vikikrātuvē | |
Holoptihīdi (Holoptychiidae) ir viena no ripidistiju klases (Rhipidistia) dzimtām. Dzimtu izdalīja 1860. gadā angļu paleontologs Ričards Ovens. Šīs kārtas aizvēsturiskie pārstāvji dzīvoja paleozoja ērā, no vidusdevona līdz apakšējam karbonam. Dzimtas tipveida ģints ir Holoptychius.
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Holoptihīdi ir liela izmēra zivis (1 līdz 4 m garas) ar relatīvi augstu un saīsinātu etmosfenoīdu: tā garums bazipterigoīdo izaugumu līmenī apmēram divas reizes lielāks par augstumu. Parietālais vairogs pilnībā nenosedz etmosfenoīdu un ir tik pat garš vai īsāks par postparietālo vairogu. Priekšējās un aizmugurējās nāss savstarpējais izvietojums dažādām sugām variē. Aizmugurējā nāss atrodas salīdzinoši augstu no purna malas, nedaudz zemāk par priekšējo nāsi, un ir atdalīta no tās vai arī satuvināta ar to (reizēm tām var būt pat kopēja ārējā atvere). Dažām sugām (Glyptolepis groenlandica) ir novērojama vaga, kas savieno aizmugurējo nāsi ar acs orbītu. Ekzohoānas izgriezums ir konstatējams tikai dažām formām (Laccognathus). Acu orbītas ir vidēja lieluma vai mazas, izvietotas dorsāli vai laterāli parietālā vairoga priekšdaļā vai vidusdaļā. Starporbitālajā apgabalā aiz postrostrālās sērijas, kuru veido daudzi sīki elementi, atrodas reizēm liela pineālā plātne. Nazo-postrostrālās sērijas garums sastāda 2/3 vai vairāk no vairoga garuma. Postorbitale, prespiraculare un extratemporale ir īsi. Prespiraculare var šķērsot virsacu sensorā kanāla atzars. Extrascapulare un tabulare parasti veido spirakulāro izgriezumu. Submandibulare, radiobranchiostegalia un apakšējo squamosum skaits variē. Operculum parasti ir neliels. Priekšējā aukslēju bedre ir sekla vai dziļa, un var būt ar plānu endokrānija dibenu. Apakšžoklis ir plats un vidēji augsts (garums 5—6 reizes pārsniedz augstumu). Tam priekšējā malā var būt dziļa iedobe, kas liecina par lielu simfīzo kaulu klātbūtni. Ārējā virsma uz dentale robežas ar infradentalia vai šuvēs starp infradentalia bieži ir ar lieliem vai nelieliem izgriezumiem. Apakšžoklim ir trīs koronoīdi. Prekoronoīdās bedres izmēri un stāvoklis attiecībā pret žokļa priekšējo galu variē. Retroartikulārā izauguma attīstības pakāpe arī variē. Uz prearticulare ir zobota virsma, kas var nesniegties līdz simfīzam. Spleniale un postspleniale veido priekšējo (reizēm platu) infradentālo flangu. Simfīzu veido mentomandibulare. Zobu rinda uz dentale parasti nesniedzas līdz žokļa priekšējam galam, uz kura ir paplašināts laukums priekš parasimfīzās zobotās plātnes, kas pārkaras pār simfīzu. Gularia lateralia platumā variē, kontaktē savā starpā pa vidējo šuvi vai arī uzguļ viena uz otras. Gulare mediale kaula nav. Suprapterigoīdais izaugums ir vairāk vai mazāk attīstīts, bieži vien ar sinhondrozo klājumu. Etmosfenoīda savienojošais izaugums ir masīvs. Ķermeni klāj apaļīgas zvīņas ar gludu iekšējo virsmu. Vienlaidus kosmīnā slāņa nav. Segkaulu un zvīņu ornamentējumu veido kosmīna dentikli vai arī kaula tuberkulas un ķīļi. Zobu ārējā virsma visbiežāk ir smalki vagota. Krokojuma tips ir sarežģīti dendrodonts. Pulpas dobums ir pildīts ar osteodentīnu. Sensorā sistēma ir sazarota, izvietota uz kaulu virsmas. Kopā ar daudzām porām ir redzamas sensorās vagas. Sensorie kanāli var turpināties arī uz extratemporale un maxillare.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Татаринов Л.П., Новицкая Л.И., Бесчелюстные и древние рыбы. Справочник для палеонтологов, биологов и геологов, МОСКВА, ГЕОС, 2004., 350. lpp.