Huberts Gofs
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Huberts Delapērs Gofs, arī Huberts Gohs (angļu: Sir Hubert de la Poer Gough; 1870. gada 12. augusts — 1963. gada 18. marts), bija Britu impērijas armijas virsnieks, ģenerālleitnants. Komandēja Britu 5. armiju Pirmajā pasaules karā (1916-1918). Latvijas brīvības cīņu laikā bija Antantes militārās misijas vadītājs Baltijas valstīs.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1870. gadā Londonā dižciltīgā angļu ģimenē ar senām militārām tradīcijām. Mācījās Ītonas koledžā, 1888. gadā sāka studijas Karaliskajā Militārajā akadēmijā, bet 1889. gadā iestājās armijā un piedalījās Britu Indijas karā ar puštunu ciltīm - Tīras operācijā (1897–1898) un Otrajā Būru karā (1899-1902).
Pēc atgriešanās Anglijā Gofs bija instruktors militārajā koledžā (1904-1906), pēc tam tika iecelts par 16. ulānu pulka (16th The Queen's Lancers) komandieri. 1911. gadā viņš kļuva par brigādes ģenerāli un 3. Kavalērijas brigādes komandieri.
Pirmajā pasaules karā ģenerālis Gofs komandēja Britu 7. kājnieku divīziju (1914), I korpusu (1915). Sommas kaujā 1916. gada jūlijā-novembrī viņš kā ģenerālleitnants jau komandēja Britu Rezerves armiju, kas 1916. gada oktobrī tika pārdēvēta par Britu 5. armiju. 1917. gada jūlijā piedalījās Trešajā kaujā pie Ipras. Vācijas armijas ofensīvas (Michael-Schlacht) laikā 1918. gada martā Gofa komandētā armija atkāpās, taču noturējās pozīcijās pie Sommas upes. Šīs militārās neveiksmes dēļ ģenerālis Gofs tika atstādināts no amata.
Pēc Kompjeņas pamiera noslēgšanas ģenerālis Gofs piedalījās Antantes valstu militārajā misijā Baltijas valstīs. No 1919. gada maija viņš uzturējās Somijā, bet pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 8. jūlijā misija no Helsinkiem pārcēlās uz Antantes spēku kontrolēto Rīgu. Viņš panāca Rīdigera fon der Golca komandētā Vācijas VI Rezerves korpusa izvešanu uz Vāciju un iecēla britu pulkvežleitnantu Haroldu Aleksanderu par Baltijas landesvēra komandieri. 7. augustā Gofs piespieda Ziemeļrietumu armijas pavēlnieku Nikolaju Judeņiču oficiāli atzīt Igaunijas Republikas tiesības uz neatkarību. Tā kā tas bija pretrunā ar Francijas ārpolitisko pamatlīniju - "vienotas un nedalāmas Krievijas atjaunošanu", tad ģenerālis Gofs tika atsaukts no Baltijas.
1920. gadā Gofs atgriezās Lielbritānijā un demobilizējās 1922. gadā. Vecumdienās rakstīja memuārus un bija Šemroka kluba (Shamrock Club) prezidents Londonā. Miris 92 gadu vecumā 1963. gadā.
Memuāri
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Hubert Gough. Fifth Army. London: Hodder & Stoughton, 1931
- Hubert Gough. The March retreat. London: Cassell, 1934
- Hubert Gough. Soldiering on: being the memoirs of General Sir Hubert Gough. London: Arthur Barker, 1954
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Walker, Jonathan The Blood Tub - General Gough and the Battle of Bullecourt 1917 Spellmount, 2000
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|