Ingvara sāga

14. gadsimta Ingvara sāgas manuskripta lappuse (GKS 2845 4°).

Ingvara sāga (senskandināvu: Yngvars saga víðförla) ir viena no vikingu sāgām, kas saglabājusies 14. gadsimta otrās puses īslandiešu pierakstos. Sāga satur 11. gadsimta teiksmu par Ingvara Tālbraucēja un viņa karadraudzes piedzīvojumiem Simkalā, Gardarīkē un saracēņu zemēs (Serkland). Lielākā daļa vikingu gāja bojā, par ko liecina vismaz 26 rūnakmeņi Mēlarena ezera krastos Zviedrijā.

Uzskata, ka šīs vikingu sāgas vecāko variantu latīņu valodā ir pierakstījis Īslandes benediktīniešu mūks Odrs Snorasons (Oddr Snorrason), kas dzīvoja 1133. gadā dibinātā Tingeiraras klosterī (Þingeyrarklaustur), kas vēlāk pārrakstīta sennorvēģu valodā.

Saturs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Uzraksts uz rūnakmeņa Sö 179: "Tóla izveidoja šo akmeni sava dēla Haralda, Ingvara brāļa, piemiņai. Viņi devās tālu pēc zelta un austrumos baroja ērgli (t.i. nogalināja naidniekus). Viņi mira dienvidos Serklandē."
  • Par Aki un ķēniņu Eiriku (notikumi ap 970-995). Sāga sākas ar vēstījumu par zviedru ķēniņu Eiriku Uzvarētāju (valdījis Svēlandē no aptuveni 985. līdz 995. gadam), kas apprecēja poļānu kņaza Meško I meitu Sigrīdu Lepno. Viņiem piedzima dēls Olavs. Ķēniņam Eirikam bija vēl kāda meita, ko gribēja precēt sveju virsaitis Aki, bet dabūja atteikumu. Tā vietā ķēniņš Eiriks viņu apprecināja ar kādu Garderīkes dalienas ķēniņu, tomēr Aki viņu nogalināja, atveda Eirika meitu atpakaļ uz Svēlandi un viņu apprecēja. Viņiem piedzima dēls Eimunds. Kad ķēniņš Eiriks precējās ar norvēģu valdnieka jarla Hokona meitu Audu, viņš uzaicināja uz kāzām arī Aki un astoņus viņa sabiedrotos virsaišus.
  • Par Aki nogalināšanu un Eimundu (notikumi ap 995-1015). Ķēniņa Eirika kāzu svinību laikā Upsālā tika nogalināts Aki un astoņi virsaiši, kas viņu atbalstīja. Pēc tam ķēniņš pārņēma viņu zemes un mantu, atvedot savu meitu un mazdēlu Eimundu savās mājās. Viņš izturējās pret Eimundu ar lielu godu, pēc Eirika nāves arī viņa dēls ķēniņš Olavs izturējās ar cieņu pret Eimundu. Ķēniņa meita Ingigerda un Eimunds sirsnīgi mīlēja viens otru. Tomēr, kad Eimunds izauga, viņš arvien vairāk atskārta, ka viņam liegta valdīšana sava tēva zemē. Reiz viņš kopā ar 12 ķēniņa meslu vācējiem devās uz sava tēva bijušo zemi un pa ceļam mežā nogalināja viņus. Ķēniņš Eiriks sasauca tautas sapulci, kas Eimundu izsludināja ārpus likuma, bet Ingigerda viņu paslēpa. Kad Eimunds atveseļojās, Ingigerda viņam sagādāja kuģi bēgšanai uz citām zemēm.
  • Izlīgšana ar ķēniņu Eiriku (notikumi ap 1015-1025). Dažus gadus vēlāk Garderīkes ķēniņš Jarizleifs apprecēja Ingigerdu un aizveda uz savu zemi. Kad Eimunds to uzzināja, viņš devās uz austrumiem pie ķēniņa Jarizleifa un Ingigerdas, kur tika labi uzņemts. Sākoties karam starp Jarizleifu un viņa brāli Burizleifu, Eimunds cīnījās Jarizleifa pusē un par uzvarām tika apbalvots ar zeltu, sudrabu un dažādām dārglietām. Tad Ingigerda sūtīja vēstnešus pie sava tēva ķēniņa Olava ar lūgumu slēgt mieru ar Eimundu un atdot viņa tēva zemi. Eimunds no Holmgārdas atgriezās dzimtenē, kur apprecēja turīga vīra meitu, kas dzemdēja viņam dēlu Ingvaru. Kad Ingvars kļuva deviņus gadus vecs, viņš lūdza tēvam atļauju apciemot ķēniņu Olavu. Kopā ar 14 jātniekiem un dāvanām viņš ieradās ķēniņa galmā, kur tika laipni uzņemts. Ingvars pārziemoja pie ķēniņa Olava un pavasarī kopā ar viņa dēlu Ānundu atgriezās pie sava tēva Eimunda, kas viņus laipni uzņēma. Tad Eimunds ielūdza ķēniņu Olavu ciemos un noslēdza draudzību ar viņu. Ingvars apmetās uz dzīvi pie ķēniņa Olava, kas viņu mīlēja ne mazāk kā savu dēlu.
  • Ingvars pieprasa zemgaļiem meslus (notikumi ap 1025-1030). Ķēniņs Olavs sūtīja savu dēlu Ānundu (Anund Jakob) un Ingvaru ar trim kuģiem pie zemgaļiem (Seimgaler) pēc mesliem. Nonākuši Zemgalē viņi sasauca tautas sapulci, kurā pārliecināja virsaišus un zemgaļu ķēniņu maksāt meslus, taču trīs virsaiši tam nav piekrituši un pulcējuši karaspēku. Zemgaļu ķēniņš deva vikingiem savu karaspēku, kas uzvarēja zviedru pretiniekus un samaksāja meslus ar zeltu, sudrabu un citām mantām.[1]
  • Par Ingvara ekspedīciju (notikumi ap 1035-1042). Kad Ingvars bija pieaudzis, viņš nolēma doties uz austrumiem un kļūt par ķēniņu. Viņš vispirms ar savu karadraudzi 30 kuģos devās pie ķēniņa Jarizleifa un trīs gadus nodzīvoja Garderīkē, kur iemācījās daudzas valodas. Tad viņš 30 kuģos devās pa vienu no trim lielajām upēm, kas plūst no Garderīkes uz dienvidaustrumiem cauri hazāriem agrāk pakļautajām zemēm. Viņš ceļoja pa upi daudzas dienas līdz ieraudzīja lielisku cietoksni, kas bija celts no balta akmens. Tur pagānu zemē Ingvars sastapa valdnieci Silkisifu, kas runāja romiešu, vācu, skandināvu, krievu un daudzas citās austrumu valodās. Viņš pārziemoja šajā pilsētā un noraidīja Silkisifas piedāvājumu precēties, jo viņam esot jāizpēta upes tecējums. Nākamajā pavasarī viņš devās atkal ceļā un, pārvarot ūdenskritumu, nonāca ķēniņa Jolfa pilsētā, ko sauca par Heliopoli. Pilsētas iedzīvotāji cītīgi pielūdza savu dievu un bija ļoti reliģiozi. Ķēniņš Jolfs vikingiem ierādīja atsevišķu māju un katru dienu nāca runāties ar Ingvaru par savu zemju pagātni un tagadni. Jolfs stāstīja, ka upe iztek no avota, ko sauc par Lindibelti. No tā iztek arī cita upe, kas ietek Sarkanajā jūrā. Kad ziema beidzās, viņi devās tālāk un sasniedza lielu ūdenskritumu, aiz kura dzīvoja milži un pirāti. Uzvarējuši tos, vikingi sasniedza upes izteku un ieraudzīja pūķi, kas sargāja zeltu. Viņi to apmānīja un ieguva zeltu sev. Tad viņi atgriezās pie ķēniņa Jolfa, ko sauca arī par Hromundu. Tur viņiem bija liela kauja ar ķēniņa brāli Bjolfu, kuru sauca arī par Solmundu, kurā vikingi uzvarēja. Kad vikingi ar kara laupījumu atgriezās pie saviem kuģiem, viņiem to mēģināja atņemt ķēniņa Jolfa karavīri. Uz kuģiem izplatījās sērga, kas nogalināja lielāko daļu vikingu. Kad kuģi nokļuva Silkisifas valstī, sasirga arī Ingvars. Viņš lika savam līdzbraucējam Gardam-Ketilam nogādāt viņa ķermeni Svēlandē un apglabāt pie baznīcas, bet bagātības sadalīt trīs daļās: vienu daļu atdot baznīcām un priesteriem, otru trūcīgajiem, bet trešo daļu viņa tēvam un dēliem. Pēc dažām dienām Ingvars nomira un viņa ķermeni ievietoja zārkā. Viņš mira 25 gadu vecumā 1041. gadā pēc Kristus dzimšanas. Kad vikingi sasniedza Citopoli, valdniece Silkisifa piespieda viņus atdot Ingvara līķi, kuru ar lielu godu apglabāja pilsētā. Ar 12 kuģiem vikingi devās mājās, bet ceļā sadalījās trīs grupās. Ketils pa vistaisnāko ceļu ieradās Gardarīkē, Valdimārs ar vienu kuģi nokļuva Miklagardā, bet citi pazuda kur kurais. Ketils pārziemoja Gardarīkē, nākamajā vasarā pārradās Svēlandē un nodeva Ingvara bagātības viņa dēlam Sveinam. Pēc dažiem gadiem Sveins ar lielu karadraudzi devās uz austrumiem un pārziemoja Gardarīkē.

Līdzības ar citām vikingu teiksmām

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī sāga papildina Eimunda sāgas vēstījumu par ķēniņa Eimunda karadraudzes piedalīšanos Holmgārdas (Novgorodas) ķēniņa Jarizleifa (Jaroslava) cīņās pret Palteskjas (Polockas) ķēniņu Vartilafu (Bračislavu) (konungr Vartilafr). Tajā aprakstīta ap 1041. gadu noslēgtā vienošanās par to, ka ķēniņš Eimunds saņem valdīšanā Polocku vai tās kaimiņos esošo zemi, ko krievu vēsturnieki identificē kā Daugavas līvu zemi (Livoniju) (Сенковский, 1834) vai Jersikas ķēniņvalsti (Сапунов, 1916).[2][3]

Tāpat daži sāgā minētie notikumi ir līdzīgi dāņu mūka Sakso 12. gadsimta beigās sacerētajā hronikā Gesta Danorum aprakstītajam dāņu vikingu ķēniņu Hadinga un Frodi karagājieniem uz Polocku pret ķēniņu Vespasiju un pret Hellesponta jeb Austrumu lielvalsts (Orientis imperium) ķēniņu Anduanu (Andwanus), ar kuru Frodi noslēdza savienību un apņēma viņa meitu par sievu.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Guntis Zemītis. Agrīnā valstiskuma veidošanās problemātika Latvijas teritorijā. No: Latvieši un Latvija, II sēj.: Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 13.–51. lpp.
  2. ↑ Эймундова сага. Перевод и примечания О. И. Сенковского в книге: Сенковский О. И. Собр. соч. СПб., 1858, т. 5. Arhivēts 2013. gada 4. novembrī, Wayback Machine vietnē. (Skat. 44. komentāru)
  3. ↑ Прядь об Эймунде Хрингссоне, перевод Е. А. Рыдзевской, комментарии Т. Н. Джаксон. Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. (Skat. 48. komentāru)