Ivars Smilga
| ||||||||||||||||
Ivars Smilga (1892—1938) bija latviešu marksists un profesionāls revolucionārs. Viens no Somijas pilsoņu kara un Krievijas pilsoņu kara vadītājiem. Pēc Pirmā pasaules kara komunistiskās partijas un valsts saimnieciskais darbinieks Padomju Krievijā un PSRS.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1892. gada 2. decembrī Alojas pagasta "Mežurgu" māju saimnieka Teņa Smilgas un viņa sievas Anetes Jūlijas (dzim. Lindes) ģimenē. Bērnībā viņu iespaidojuši tēva uzskati un grieķu mitoloģijas stāsti.[1] 1905. gada revolūcijas laikā soda ekspedīcija 1906. gadā nošāva viņa tēvu, kas bija ievēlēts par pagasta rīcības komitejas priekšsēdi. Ivars Smilga tajā laikā mācījās Valmieras reālskolā un pēc tēva nāves 1907. gada janvārī iestājās LSDSP. 1910. gadā viņš sāka studijas A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātes juridiskajā fakultātē, bet jau nākamajā gadā tika izslēgts par piedalīšanos studentu demonstrācijā. 1915. gadā Smilgu apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju.
Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada martā viņš ieradās Petrogradā, kur viņu ievēlēja par Krievijas Sociāldemokrātiskās (boļševiku) partijas (KSDS(b)P) Centrālkomitejas locekli un aizsūtīja organizēt padomju darbu Somijā. No 1917. gada vidus Smilga bija Somijas armijas, flotes un strādnieku izpildkomitejas priekšsēdētājs. Oktobra revolūcijas laikā viņš organizēja revolucionāro karaspēka daļu pārvietošanu no Somijas un Petrogradu. Pēc Somijas neatkarības proklamēšanas Ļeņins viņu iecēla par KSPFR pilnvaroto pārstāvi Somijā, kur viņš aktīvi iesaistījās Somijas pilsoņu kara organizēšanā 1918. gadā. Pēc atgriešanās Petrogradā Smilgu iecēla par Revolucionārās kara padomes (Реввоенсовет) locekli, un viņš bija viens no galvenajiem kauju organizētājiem Krievijas pilsoņu kara frontēs (1918—1921).
Pēc kara beigām 1921. gadā strādāja vadošos amatos Krievijas tautsaimniecībā: no 1921. gada līdz 1923. gadam bija kurināmā pārvaldes priekšnieks un Augstākās tautas saimniecības padomes priekšsēdētāja vietnieks. No 1924. līdz 1926. gadam bija Valsts plāna priekšsēdētāja vietnieks, līdz 1927. gadam G. Pļehanova Tautas saimniecības universitātes (Российский экономический университет имени Г. В. Плеханова) profesors un rektors. 1927. gadā neilgu laiku Tālo Austrumu bankas direktors.
1927. gada decembrī I. Smilgu kā Trocka atbalstītāju izslēdza no partijas un piesprieda četrus gadus izsūtījumā Minusinskā Krasnojarskas novadā, bet 1930. gadā atjaunoja partijā. Pēc atgriešanās Maskavā viņš strādāja Augstākajā tautas saimniecības mobilizācijas pārvaldē par priekšsēdētāja vietnieku, bet no 1933. gada Valsts plāna komitejā par priekšsēdētāja vietnieku Vidusāzijas sektorā, taču 1934. gadā viņu atlaida no darba. 1935. gada naktī no 1. uz 2. janvāri viņu arestēja, piesprieda 10 gadu cietumsodu un aizsūta uz Verhņeuraļskas politizolatoru.
Lielā terora laikā viņu 1938. gada pavasarī pārveda uz Maskavas NKVD cietumu. Pratināšanās neatzina savu vainu, par spīti spīdzināšanām. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija 1938. gada 12. martā Smilgam piesprieda nāvessodu, kas izpildīts 26. martā. Līķis sadedzināts Maskavas Jaunās Donas kapsētas (Новое Донское кладбище) krematorijā, un Smilgas pīšļi kopā ar 669 citu upuru pīšļiem aprakti kapsētas kopīgajā kapā Nr. 1.[2]
Represijas pret Smilgas radiniekiem
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ivara Smilgas sieva Nadežda Polujana-Smilga tika arestēta 1936. gada naktī no 1. uz 2. jūniju, ieslodzīta Solovku salās un vēlāk nošauta. I. Smilgas vecākā meita Tatjana arestēta 1939. gadā, bet jaunākā meita Natālija 1949. gadā. Sākumā ieslodzīta Butirku cietumā, bet vēlāk pārsūtīta uz Kazahstānu. Brālis Pāvils Smilga arestēts 1936. gadā un gājis bojā kādā no GULAGa nometnēm.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ivars Smilga.- Biogrāfija www.hrono.ru (krieviski)
- Smilgas meitas atmiņas (krieviski)
- Intervija ar Tatjanu Smilgu (angliski)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Limbažu bibliotēkas novadnieku enciklopēdija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 19. februārī. Skatīts: 2018. gada 7. septembrī.
- ↑ Arvīds Auns-Urālietis. «Maskavas kapu lauki». In Dzintra Vīksna. Latviešu saraksti (1929.-1938.). Austrumu latviešu biedrība, 1998. 42. lpp. ISBN 9984-9316-0-9.
Pirmajā grāmatā ievietoti 670 upuru vārdi, kuru pīšļi sabērti Donas kapsētas kopīgajā kapā Nr. 1. Nosaukti latviešu uzvārdi, lai gan arī ne visi, kas tur atraduši pēdējo mājvietu — R.Eidemanis, R.Eihe. J.Gavēnis, A.Drīzulis, L.Laicens, J.Lencmanis, I.Smilga un citi.
|