Kalnu veronika Veronica montana L. | |
---|---|
Klasifikācija | |
Valsts | Augi (Plantae) |
Nodalījums | Segsēkļi (Magnoliophyta) |
Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
Rinda | Panātru rinda (Lamiales) |
Dzimta | Ceļteku dzimta (Plantaginaceae) |
Ģints | Veronikas (Veronica) |
Suga | Kalnu veronika (Veronica montana) |
Kalnu veronika Vikikrātuvē |
Kalnu veronika (Veronica montana) ir augu suga ceļteku dzimtas[1] veroniku ģintī. Savvaļā tā ir sastopama galvenokārt Eiropas centrālajā un dienvidu daļā, kā arī savrupas atradnes ir Āzijā un Āfrikā. Latvija ir uz kalnu veronikas izplatības areāla ziemeļu robežas un tādēļ valstī tā ir sastopama ļoti reti — ir zināmi trīs izplatības apvidi Kurzemes ziemeļu un dienvidu daļā, piemēram, Slīteres nacionālajā parkā. Ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā 1. kategorijā.
Tā parasti ir sastopama lapkoku mežos un gāršās, kur tā veido skrajas grupas.[2]
Kalnu veronika ir daudzgadīgs, 15—30 cm garš, blīvi apmatots lakstaugs. Stublājs ir pacils, ložņājošs un mezglu vietās sakņojas. Lapas ir kātainas, plati olveida formas, aptuveni 2—4 cm garas un 1—3 cm platas. Lapas mala lielzobaina.
Ziedi ir izvietoti skrajos ķekaros lapu žāklēs, parasti 4—8 uz viena īpatņa. Ziedu vainags ir zils, ar tumšāku dzīslojumu. Pie vainaga apmales pamata ir dzeltens plankums. Auglis ir plata, saplacināta pogaļa. Pogaļas šķautne ir zobaina un klāta ar gariem dziedzermatiņiem. Zied maijā un jūnijā.