Ketleru dzimta

Hercogu Ketleru dzimtas ģerbonis ar katla kāsi kā Ketleru ("katlnieku") dzimtas seno simbolu.

Kurzemes un Zemgales hercogu portreti (Vilde, 1895). Augšā Ketleru dinastijas, zem viņiem Bīronu dinastijas hercogi, apakšā Sakšu Morics un hercogs Kārlis.

Ketleru dzimta (vācu: von Ketteler, von Kettler) ir dižciltīga vācu dzimta no Vestfālenes. No dzimtas nākuši septiņi Ketleru dinastijas hercogi Kurzemes un Zemgales hercogistes tronī. Dzimtas pārstāvji 16. gadsimtā ieceļoja Livonijā, viņi bija Livonijas ordeņa locekļi.^[1]

Vēsture

Ketleru dzimtas vēsturiskais īpašums Haus Hüsten Arnsbergā (celta 16. gs.).

Ketleru dzimta cēlusies no Arnsbergas apkārtnes tagadējās Ziemeļreinas-Vestfālenes zemē, kur 1210. gadā pirmo reizi pieminēts bruņinieks Lamberts no Hīstenes (latīņu: Lambertus de Hustene). No 1318. gada bruņinieks Konrāds no Hīstenes (1285-1364) dabūja iesauku "Ketelers" ("Katlinieks" jeb "Katlu vīrs"), kas pielipa arī viņa pēctečiem. Bruņnieks Rotgers Ketelers (1346-1418) iemantoja Asenes īpašumu pie Zostes (Soest) un viņa pēcnācēji sevi sauca par Ketleriem no Jaunsenes (Kettler zu Neu-Assen). Gotharda Ketlera no no Jaunsenes (1480-1556) vecākais dēls Vilhelms Ketlers (ap 1512-1582) kļuva par Minsteres bīskapu, bet otrs dēls Gothards Ketlers (1517-1587) iestājās Vācu ordenī un devās karot uz Livoniju. 1553. gadā viņš bija ordeņa mantzinis, 1554. gadā Daugavpils komturs, 1557. gadā Vīlandes komturs, pēc Livonijas kara sākuma 1559. gadā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs.

Ketleru dzimta valdīja Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā līdz 1737. gadam, kad Ferdinands Ketlers (1655-1737) mira trimdā Dancigā bez mantiniekiem. Vācijā vēl arvien turpinās dzimtas senākais Keteleru atzars (von Ketteler-Harkotten), barons Kārlis-Jozefs fon Ketelers (1934–2006) bija vēsturnieks un ģenealogs.

Skatīt arī

• Ketleru dzimtas ģerbonis

Atsauces

1. Latvijas enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2005. 370. lpp. ISBN 9984-9482-3-4.