Kircas klosteris

Kircas klosteris

Kircas klosteris ir bijušais cisterciešu klosteris Sibiu žudecā Dienvidu Transilvānijā, Rumānijā, kas pašlaik kļuvis par evaņģēliski luterisko baznīcu, piederošu vietējai Transilvānijas sakšu tautības kopienai. Tas atrodas Oltas upes kreisajā krastā starp Sibiu un Fegerašas pilsētām, netālu no Kircas (vācu: Kerz, ungāru: Kerc) un Kircišoaras (vācu: Kleinkerz) ciemiem. Klosteri, visticamāk, 1202.–1206. gadā dibināja Igrišas abatijas (Pontiņī abatijas filiāles) mūki, 1264. gadā tas tika pakļauts Sibiu pilsētai un kā klosteris tika likvidēts 1474. gadā. Turpmākajos gadsimtos saglabājušās ēkas izmantoja vietējā draudze. Cisterciešu klosterim pakļautie kolonisti attīstīja līdz tam mazapdzīvotajā un atpalikušajā reģionā zemkopību un vīnkopību. Līdz XV gadsimta sākumam klosteris bija ievērojams Transilvānijas politiskās, kultūras un ekonomiskās dzīves centrs.

Klostera vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Klostera novietojums
Kircas klostera izskats ap 1420 gadu

Kircas klostera precīzs dibināšanas datums (latīņu: monasterium beatae Mariae virginis in Candelis de Kerch) nav zināms. Ungārijas karaļa Sigismunda 1418. gada 17. aprīļa Konstancas dokuments neskaidri norāda, ka klosteris ir dibināts, uzcelts un saņem viņa priekšteču tiesības un privilēģijas.[1] Karaļa dibināšanas statūti ir minēti arī klostera likvidācijas aktā 1474. gada 27. februārī, un likvidācija tika veikta pēc Ungārijas karaļa Māķāša Huņadi pavēles, jo karalis it kā esot bijis neapmierināts ar mūku izlaidīgo dzīvesveidu Vīnes abata Raimonda no Bērenfusas vadībā. Citi avoti par īsto iemeslu nosauc klostera konkurenci ar vietējiem sakšu tirgotājiem.[2] Klostera īpašumi tika nodoti Sibiu katedrālei. Cisterciešu dokumenti no 13. līdz 15. gadsimtam, kurus apkopoja un analizēja Leopolds Janaušeks, nosauca klostera dibināšanas gadu kā aptuveni 1202.–1203.

Visprecīzāko klostera dibināšanas datuma pietuvinājumu var iegūt no dokumenta, ko izdeva karaļa kanceleja 1223. gadā.Tajā norādīts, ka teritorija, uz kuras tika uzcelts klosteris, robežojas ar Oltas upi ziemeļu pusē un tās pietekām Arpaș upi austrumos, Kircišoaras upi rietumos un Fegerašas kalniem dienvidos, bija piešķirta Transilvānijas vojevodam Benediktam. Ir zināms, ka Benedikts bija Transilvānijas vojevoda starp 1202.–1206. un 1208.–1209. gadiem. Tas nozīmē, ka arī dibināšanas datumam ir jābūt šajā laika posmā. Cisterciešu ordeņa kapitula 1206. gadā izdots dokuments vēl vairāk sašaurina iespējamo dibināšanas datumu. Šajā dokumentā pieminēts cisterciešu mūks no Transilvānijas, visticamāk, no Kircas (abbas ultra Sylvas in Hungaria, filius abbatis de Egris).

Apkopojot šos vēsturiskos datus, var secināt, ka klostera dibināšanu cisterciešu mūki varēja veikt no 1198. līdz 1208. gadiem; kolonizējošais klosteris bija abatija Igrišā (latīņu: Egris, ungāru: Egres), Banatas līdzenumā, kas tagad ietilpst Rumānijas Timišas žudecā.

Pirmajos gadsimtos dzīves apstākļi un disciplīna klosterī esot bijuši smagi, ko netieši pierāda tas, ka arheologu atklātajos mūku apbedījumos vidējais nāves vecums bijis 35—40 gadi.[3]

Klostera teritorijā atrasti bronzas kalts un neliels bronzas laikmeta depozīts, kas liecina par teritorijas apdzīvotību šajā laikā.[4]

Ēku vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Putna skats uz Kircas klosteri Talgota rekonstrukcijā
Kircas klostera tornis

Pirmās klostera ēkas tika uzceltas, saskaņā ar cisterciešu tradīciju izmantojot īslaicīgus materiālus, visticamāk, koku. Tās var relatīvi droši datēt kā būvētas dibināšanas laikā (1205.–1206.). Dažus gadus vēlāk, aptuveni 1210.–1215., sākotnējo koka ēku tuvumā tika uzcelta akmens kapela. Šīs mazās kapelas (apmēram 8–10 metru) un tās masīvo sienu pamatus 1927. gada pavasarī atklāja Transilvānijas sakšu mākslas vēsturnieks un arheologs Viktors Rots. Turpmāki pētījumi šajā vietā tika veikti laika posmā no 1983. līdz 1985. gadam.[5]

Galvenās akmens ēkas būvniecība sākās mazliet vēlāk, visticamāk, starp 1220. un 1230. gadu. Darbs notika divos posmos, ar pārtraukumu ap 1241. gadu mongoļu iebrukuma laikos, kad ēkas cieta no kara postījumiem.[6] Pirmajā būvniecības posmā galvenie elementi ir veidoti romānikas ietekmē. Sekojot celtniecības plānam, sienas tika uzceltas apmēram 3–4 metru augstumā. 1260. gadā darbi tika atsākti jauna arhitekta vadībā, kas bija mācījies tolaik nobriedušajā gotikas stilā, un ar jaunu darbnīcu. Šajā laikā tika nojaukta vecā akmens kapela, un uz tās pamatiem uzcēla daļu no šķērsjoma ziemeļu spārna un daļu no kora ar daudzstūra apsīdu. Ap 1300. gadu Kircas klostera baznīca un austrumu spārns bija pabeigti, bet darbi dienvidu pusē turpinājās vēl apmēram divdesmit gadus.

1421.—1432. gados celtnes smagi cieta no turku uzbrukumiem, kas radīja klostera pagrimumu. Arī pašlaik daļa ēku ir sabrukušas, tomēr baznīcā notiek dievkalpojumi. Bijušā klostera teritorijā ir I pasaules kara vācu karavīru kapi.[7]

1495. gadā, mēģinot atjaunot ēkas, tika uzcelts zvanu tornis, taču tālākas pūles tika atmestas. XVIII gadsimtā draudze iebūvēja kapelā ērģeles.[8]

Klostera īpašumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1322. gada 29. janvāra Ungārijas karaļa Kārļa I Anžū izdotajā dokumentā teikts, ka Kircas cisterciešu klostera valdījumā bija desmit ciemi apgabalā starp mūsdienu Sibiu un Brašovu: Kirca (Kerch), Krica (Cruz), Mešendorfa (Messendorf), Kloašterfa (villa Nicholai), Apoša (villa Abbatis ), Čisnedjoara (monte sancti Micahelis), Feldjoara (Feldwar), Koluna (Colonia), Glemboaka (Honrabah) un Kircaromenjaske (Kercz Olachorum).

13. gadsimta otrajā pusē klostera tuvumā, Oltas upes labajā krastā tika dibināts Kircas ciems (vācu: Kerz), un Hertibačju upes ielejā, netālu no Agnitas dibināja Apošas ciematu (vācu: Abtsdorf jeb "Mūku ciems"). Abus ciematus apdzīvoja ģermāņu kolonisti (Transilvānijas sakši), kuri masveidā ieradās Transilvānijā kopš XII gadsimta,[9] bet vēlāk 13. un 14. gadsimtā uz Sigišoaras pārvaldītās zemes dibināja pārējos minētos ciemus, kuri atrodas Oltas upes labajā krastā starp Sibiu un Brašovu.

Galerija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kircas klosteris

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Manastirea Cisterciana de la Carta
  2. ↑ «The Cistercian Abbey of Carta: Bringing Gothic Style to Transylvania». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 23. novembrī. Skatīts: 2019. gada 29. martā.
  3. ↑ «A haunted Abbey in Transylvania.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 29. martā. Skatīts: 2019. gada 29. martā. Arhivēts 2019. gada 29. martā, Wayback Machine vietnē.
  4. ↑ Cârţa (Kerc, Kerz, Kierz, Candela), denumirea veche românească Cârţa Săcească, comună
  5. ↑ Opt secole în istoria Abaţiei de la Cârţa
  6. ↑ The Cistercian monastery of Carta (Kerz)
  7. ↑ Biserica Lutherană — Cârța
  8. ↑ Atlas Obscura:Cârța Monastery
  9. ↑ Wer sind die Siebenbürger Sachsen?

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. Leopold Janauschek, Originum Cisterciensium ("Origins of the Cistercians") volume I, Vindobonae 1877, p. 208-209.
  2. Rómer Floris, "Kirándulás a kertzi apátsághoz Erdélyben", in Archaeologiai Közlemények, Budapest, 1877, p. 4 et.seq.
  3. Reissenberger Ludwig, Die Kerzer Abtei ("The Abbey Kerz"), Hermannstadt (now Sibiu), 1894.
  4. Baumgartner Alán, A kerci apátság a középkorban, Budapest, 1915.
  5. Rosemann R. Heinz, "Kerz. Ehemalige Zisterzienser Abtei" ("Kerz. Former Cistercian Abbey"), in Die Deutsche Kunst in Siebenbürgen ("German Art in Transylvania"), Berlin, 1934, p. 82-85.
  6. Vătășianu Virgil, Istoria artei feudale în Ţările Române ("History of feudal art in the Romanian Lands"), vol. I, Bucharest, 1959, p. 98-105 & passim.
  7. Entz Géza, "Le chantier cistercien de Kerc (Cîrța)" ("The Cistercian Building Site at Cârța"), in Acta Historiae Artium, volume IX, p. 1-2, Budapest, 1963, p. 3-38.
  8. Marosi Ernö, Die Anfänge der Gotik in Ungarn. Esztergom in der Kunst des 12.-13. Jahrhunderts ("The Beginnings of the Gothic in Hungary. Esztergom in the Art of the 12th-13th Centuries"), Budapest, 1984, p. 126 & passim.
  9. Busuioc - von Hasselbach Dan Nicolae, Ţara Făgărașului în secolul al XIII-lea. Mănăstirea cisterciană Cârța ("The Land of Făgăraș in the 13th Century. The Cistercian Monastery of Cârța"), volume I-II, Cluj-Napoca, 2000, (I) p. 53-170 si (II) p. 119-217.
  10. Fabritius-Dancu Juliana: Sächsische Kirchenburgen in Siebenbürgen. 2., or durchgesehene Auflage. Zeitschrift Transilvania, Sibiu (Hermannstadt) 1983.
  11. Göllner Carl: Geschichte der Deutschen auf dem Gebiete Rumäniens. Band 1: 12. Jahrhundert bis 1848. Kriterion-Verlag, Bucharest 1976.
  12. Hootz Reinhard (Hrsg.): Kunstdenkmäler in Rumänien. our Bildhandbuch. Einleitung, Erläuterungen und Bildauswahl von Virgil Vătăşianu. Deutscher Kunstverlag, München ua 1986, ISBN 3-422-00332-0 , S. 414-415, mit Grundriss und Fotos.
  13. Thalgott Michael: Die Zisterzienser von Kerz. Zusammenhänge (= Veröffentlichungen des Südostdeutschen Kulturwerks. Reihe B: Wissenschaftliche Arbeiten. Bd. 50). Verlag Südostdeutsches Kulturwerk, München 1990, ISBN 3-88356-061-8.