Krievvalodīgais (krievu: русскоязычный), rusolingvs jeb rusofons[1] (no russo- — 'krievi' un sengrieķu: φωνή (phōnḗ) — 'runa, valoda') ir sarunvalodas apzīmējums krievu valodas lietotājam, kuram tā ir dzimtā valoda vai kurš tai dod priekšroku ikdienā un ģimenē, neatkarīgi no viņa tautības vai pilsonības.
Apmēram 145 miljoniem cilvēku krievu valoda ir dzimtā valoda. Pēc šī rādītāja tā ir 8. lielākā valoda pasaulē. Kopā ar tiem, kuriem krievu valoda ir pirmā vai otrā svešvaloda, krievu valodu prot no 255 līdz 280 miljoniem cilvēku pasaulē. Starp krievvalodīgajiem iedzīvotājiem neskaitot krievus, īpaši daudz ir azerbaidžāņu, armēņu, baltkrievu, gruzīnu, ebreju, kazahu, kurdu, tatāru, ukraiņu, kā arī krievu (vai citu krievvalodīgo) un latviešu jaukto laulību pēcteču.
Lielākais krievvalodīgo skaits ir Krievijā un citās bijušajās Padomju Sociālistiskajās Republikās — Baltkrievijā, Ukrainā, Kazahstānā, Moldovā, Latvijā un Igaunijā. Liela krievvalodīgo kopiena ir arī Izraēlā, kur tā ir trešā populārākā valoda pēc ivrita un arābu valodas, un ASV. Krievvalodīgo imigrantu kopienas pastāv arī Kanādā, ĶTR, Vācijā, Grieķijā un Kiprā.[2]
No 19. gs. vidus līdz 1917. gadam krievu valodai Latvijas teritorijā bija valsts valodas loma, un no 1944. gada līdz 1991. gadam starptautību saziņas valodas loma, kas krievvalodīgajiem sadzīvē deva virkni priekšrocību, salīdzinot ar latviešiem (virknē jomu priekšrocības bija latviešvalodīgajiem)[nepieciešama atsauce], bet pēc 1989. gada tā savu statusu zaudēja.
Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem krievu valodu Latvijā pārvaldīja 81,2% iedzīvotāju un krievu valoda bija dzimtā 37,5% iedzīvotāju.[3] Krievu valoda Latvijā ir plaši lietota kā saziņas valoda starp dažādu tautību pārstāvjiem, un tās pratēju kopumu daudzi[nepieciešama atsauce] neuzskata par skaidri izdalāmu mazākumgrupu.