Moldovēnisms ir Moldovas un Rumānijas politikā izmantots termins, lai apzīmētu politiskos uzskatus, kas uzsver no rumāņiem atšķirīgas moldāvu identitātes pastāvēšanu.
Moldovēnisma aizstāvji uzsver, ka vēsturiskās Moldāvijas austrumu daļas atrašanās sākotnēji Krievijas Impērijas un vēlāk PSRS sastāvā jau kopš 1812. gada ir novedusi pie atsevišķas moldāvu identitātes un valodas izveidošanās. Viņi uzsver, ka Moldāvija pastāvēja jau daudzus gadsimtus pirms Rumānijas izveidošanās, tāpēc vēsturiskajiem moldāviem ir pazemojoši pakļauties jaunākajiem rumāņiem, kas oficiāli pastāv tikai kopš Rumānijas izveidošanas.
Diskusija par moldāvu identitāti līdzinās diskusijai par vācvalodīgo austriešu un Austrijas identitāti starpkaru periodā pirms anšlusa.
Lai arī valodnieki neredz atšķirību starp Rumānijā un Moldovā lietoto valodu, ilgstošā Rumānijas un Moldovas politiskā atšķirtība ir novedusi pie atšķirīgas moldāvu identitātes izveidošanās. 2009. gada aptaujā 26% aptaujāto Moldovas iedzīvotāju uzskatīja, ka starp rumāņiem un moldāviem nav atšķirības, bet 47% uzskatīja, ka atšķirība pastāv.
2003. gada 19. decembra Moldovas parlaments pasludināja, ka realitātē ir viena literārā rumāņu valoda, bet divas politiskās identitātes — Rumānijas un Moldovas, kā arī to, ka Moldovas Republika ir Moldāvijas mantiniece, lai arī lielākā senās Moldāvijas teritorijas daļa ietilpst Rumānijā.
Atsevišķas moldāvu tautas un valodas popularizēšana aizsākās PSRS laikā, kad nelielajā Moldāvijas Autonomajā Padomju Sociālistiskajā Republikā un vēlāk arī Moldāvijas PSR rakstībā ieviesa kirilicu, pretēji rumāņu lietotajam latīņu alfabētam. No 1932. līdz 1938. gadam moldāvu rakstībā atkal izmantoja latīņu alfabētu, taču, pastiprinoties Staļina Lielajam teroram, atjaunoja kirilicas izmantošanu.
PSRS arī pasludināja atsevišķas moldāvu valodas pastāvēšanu. Padomju varas iestādes uzskatīja, ka modernā rumāņu valoda ir aizguvusi pārāk daudz vārdus no franču valodas, tādējādi padarot to par buržuāziskās elites valodu, kas nav saprotama zemniekiem un Moldāvijā dzīvojošajām etniskajām minoritātēm (ukraiņiem un krieviem). Lai pastiprinātu atšķirības no Rumānijā lietotās rumāņu valodas, PSRS teritorijā par pamatu moldāvu valodai izmantoja vietējos Piedņestras dialektus, tos papildinot ar rusismiem.
Pēc Besarābijas okupācijas un Moldāvijas PSR izveidošanas, aizliedza lietot terminu „rumāņu valoda”, lai pastiprinātu moldāvu atšķeltību no pārējās rumāņu tautas.
1970. gados notikusi valodnieku diskusija par atšķirībām starp moldāvu un rumāņu valodu, kā pamatu izmantoja Leonīda Brežņeva runas tulkojumu moldāviski un rumāniski, bet atrastās vārdu atšķirības izmantoja par pamatojumu divu atšķirīgu valodu pastāvēšanai. Šīs metodes oponenti demonstrēja, ka Rumānijas diktatora Nikolajes Čaušesku runa ir daudz moldāviskāka, kamēr Moldāvijas PSR vadītāja runa ir rumāniskāka.
Faktiski, Moldovā un Rumānijā runā vienā valodā, un esošās atšķirības balstītas normālās reģionālo dialektu un izlokšņu atšķirībās, kādas sastopamas visās valodās un faktā, ka Moldāvijas PSR periodā valodu apzināti pārpludināja ar rusismiem un no krievu valodas aizgūtiem jaunvārdiem.
Pirmais Moldovas prezidents Mirča Snegurs 1991. gadā balstījās uz Moldovas Tautas Fronti un vizītes laikā Bukarestē runāja par „rumāņiem abos Prutas upes krastos”. Kad 1994. gadā Sneguram daudz svarīgāks bija Moldovas Zemnieku partijas atbalsts, viņš sāka runāt par atsevišķas moldāvu nācijas pastāvēšanu.
Atsevišķās moldāvu identitātes spēks balstās arī tajā, ka ideja par atkalapvienošanās ar Rumāniju Moldovā nav populāra.