Mosēda

Mosēda
Mosēda;
	Miests
	Mosēdas akmeņu muzejs un baznīca
; Karogs	; Ģerbonis
	Mosēda
	Koordinātas: 56°09′40″N 21°34′30″E / 56.16111°N 21.57500°EKoordinātas: 56°09′40″N 21°34′30″E / 56.16111°N 21.57500°E
Valsts	Lietuva
Apriņķis	Klaipēdas apriņķis
Rajons	Skodas rajons
Seņūnija	Mosēdas seņūnija
Pirmoreiz minēta	1253
Iedzīvotāji (2012)
• kopā	1 475
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
	Mosēda Vikikrātuvē

Mosēda (lietuviešu: Mosėdis), arī Mosēde, ir Lietuvas mazpilsēta jeb miests (lietuviešu: miestelis) Klaipēdas apriņķa Skodas rajonā, seņūnijas centrs. Tā atrodas pie Bartuvas (Latvijā — Bārtas) upes un Skodas—Pluņģes ceļa (KK169), 14 kilometrus uz dienvidiem no Latvijas robežas, 11 km no Skodas un 11 km no Salantiem. Saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanu tajā dzīvoja 1141 cilvēks.

Mazpilsēta pazīstama ar savu laukakmeņu muzeju (lietuviešu: Vaclovo Into akmenų muziejus) bijušajās ūdensdzirnavās, kā arī ar vēlā baroka stilā no agrāko celtņu mūriem 1783.—1844. gadā celto katoļu baznīcu.^[2] Uz Bartuvas miesta centrā izveidots 3 km garš ūdensdzirnavu dīķis, ko Mosēda aptver no trim pusēm. Mazpilsētas dienviddaļā — pilskalns un senkapi. Mosēda ietilpst Salantu reģionālajā parkā.

Mosēdā ir ģimnāzija, pasts, ambulance, bērnudārzs, kultūras centrs un bibliotēka.

Vēsture

Pirmoreiz dokumentos pieminēta 1253. gadā kā pils Livonijas ordeņa un Kursas bīskapa Kursas dalīšanas aktā. Pēc Žemaitijas kristīšanas 1417. gadā tika nodibināta Medininku bīskapija, un kopš 1421. gada ciems piederēja Žemaitijas Medininku bīskapam, šeit kopš 16. gadsimta bija viena no bīskapa muižām un draudze. 1544. gadā dokumentos pirmoreiz pieminēts miests, 1554. gadā uzcelta koka baznīca.^[3] Blakus miestam atradās pils, kas tika sagrauta 16. un 17. gadsimta karos. 1626. vai 1629. gadā tika atvērta draudzes skola. Kopš 1703. gada Mosēde ieguva tiesības rīkot iknedēļas gadatirgu, kopš 1861. gada bija pagasta centrs.^[4]

1867. gadā skola tika pārveidota par tautskolu ar mācībām krievu valodā.^[5]

Miests gandrīz pilnībā nodega 1907. gadā.

Otrā pasaules kara sākumā ap puse pilsētas iedzīvotāju bija ebreji, kurus gandrīz visus nogalināja vietējie antisemīti pēc vācu okupācijas sākuma.^[6] Pēc kara līdz 1953. gadam apkaimē darbojās pretpadomju partizānu grupa.

1950.—1992. gadā bija Padomju Lietuvas 40-gades vārdā nosauktā kolhoza centrs (pēdējais kolhoza nosaukums).

1962. gadā miests atkal smagi cieta ugunsgrēkā.

1979. gadā tika atklāts ārsta Vaclova Inta (lietuviešu: Vaclovas Intas) vecajās ūdensdzirnavās izveidotais Lietuvas laukakmeņu muzejs ar ap 5000 lieliem eksponātiem un lielu daudzumu mazāku.^[7] Sākotnēji šī akmeņu kolekcija tika veidota slimnīcas teritorijā, bet drīz tai vairs nepietika vietas, un ar ģeoloģijas un dendroloģijas speciālistu atbalstu kopš 1972. gada tā tika izvietota pilsētā, iekļaujot dendroloģiska parka elementus.^[8]

Iedzīvotāji

Veidojoties Lietuvas valstij, vairums zemes iedzīvotāju bija kurši. Viņi saglabāja savu vairākumu līdz 16. gadsimtam.

1638	1733	1867^[9]	1923^[10]	1989^[11]	2011^[12]
39 ēkas	18 ēkas	263	685	1406	1141

Ievērojami cilvēki

Romualds Granausks — rakstnieks un žurnālists
Vaclovs Ints — ārsts un Akmeņu muzeja izveidotājs
Adoms Galdiks — mākslinieks un scenogrāfs
Jozs Tums-Vaižgants — rakstnieks un garīdznieks
Svetlana Pauļukaite — riteņbraucēja

Kultūras un vēstures objekti

Akmens laikmeta senkapi (5.—1. gadsimts p.m.ē.);
Pilskalns (1. gadu tūkstotis — 13. gadsimts);
Šerkšņu bļodakmens;
Igaru bļodakmens;
Erceņģeļa Miķeļa baznīca, celta 1783. gadā, ķieģeļu torņi uzbūvēti 1844. gadā, un baznīcas iekārtojums;
Baznīcas kapsēta, tās vārti un kapela;
Ūdensdzirnavas, tagad Akmeņu muzejs (1792);
Mācītājmuiža (19. gadsimta vidus);
Piemineklis Zobena grupas partizāniem (1991);
Piemineklis ebreju kopienai (2016)