Māra, saukta Mīļā Māra vai Svētā Māra ir mātes dievība latviešu mitoloģijā.
Māra latvju dainās sieviešu aizgādne, viņa bieži minēta, sieviešu darbus darot – maļot, slaucot, kuļot sviestu. Viņa rādīta kā sieviete zaļā vai zeltītā tērpā, bieži sēdēdama pie avota, avotā uz akmens vai vītolā, visi šie atribūti ir saistīti ar mirušo valstību. Māras svētie dzīvnieki ir melni – vabole, krupis, vista, odze, zalktis, kuros viņa mēdz iemiesoties. Visvairāk redzama Māras saistības ar čūsku kultu, kas diezgan noteikti ļauj viņu pievienot htoniskajām auglības dievībām.
Dainās Mārai ir daudz dažādu pakārtotu mātes dievību, kas saistās ar viņas plašo darbības lauku, piemēram: Pasaules Māte Mira, Zemes māte, Veļu māte, Ļaužu māte, Lopu māte, Meža māte, Jūras māte u.c. Sakarā ar miršanu viņu uzrunā par Veļu māti, arī par Zemes māti, tikai retu reizi saucot vārdā — Māra.[1]
Jezuītu pāters Jānis Stribings (Joannis Stribingius) savā 1606. gada ziņojumā pieminēja govju dievi Māršu (Deo Moschel), kurai latvji (lothavi) pie svētā koka ziedoja sviestu, pienu un sieru. Toties neviens no latviešu senās reliģijas sarakstu sastādītājiem — ne Vecais Stenders, ne Juris Alunāns, ne Auseklis, minot dažnedažādus latvju dievību vārdus, Māru starp tiem neminēja.
Tāpat kā Dievs ir Pasaules Tēvs, tā Māra ir Pasaules Māte. Cilvēku dvēseles sākotnēji atrodas pie Dieva, un Māra rūpējas par vieliskā apvalka došanu dvēselei. Tādēļ bērns tika uztverts kā Māras dāvana, kam Māra palīdz nākt pasaulē dzemdību laikā. Cilvēka augumu dod, uztur un atkal paņem Māra, jo viņas gādībā ir visa sataustāmā pasaule. Māra gan nelemj mūžu, tas atstāts likteņa dieves Laimas ziņā. Dainu tekstos atrodami norādījumi par to, ka Māras baznīca atradusies ārā, brīvā dabā. Tikai vēlāk vārds "baznīca" sāka apzīmēt kristīgās ticības svētvietu — rituālu kopšanai īpaši celtu ēku. Buramvārdos Māra piesaukta kā Piena māte - veselības un auglības aizgādne. Tādēļ Māra ir arī govju aizgādne, dēvēta arī par Māršavu. Māras uzdevums ir rūpēties par dzimušā māti un palīdzēt tai pārvarēt dzīves grūtības. Pirms dzemdībām Mārai pirtī noliek zelta gredzenu un lūdz palīdzību.
Pastāv uzskats, ka dainu Māra ir tā pati Jaunās Derības Marija, Jēzus Kristus māte, saukta arī par Dievmāti.[2] Jau Livonijas krusta karu laikā Indriķa hronikas tekstā un Romas pāvestu parakstītajos dokumentos parādās Māras zemes (latīņu: Terra Mariana) vai Mātes zemes (terra matris) nosaukums. 1215. gadā Romas pāvests Inocents III paziņoja, ka atbalstīs Mātes zemi Livoniju tāpat kā Dēla zemi Palestīnu. Dievmātes Marijas attēls bija redzams Livonijas ordeņa karogā un viņas vārds sastopams, piemēram, senajos Rīgas Doma katedrāles (Māras baznīcas), Alūksnes (Marienburg), Viļakas (Marienhausen) un Saldus (Frauenburg) nosaukumos. No tā secināms, ka Vācu ordeņa jeb "Svētās Marijas Vācu Nama Jeruzalemē brālības" priesteri un citu ordeņu mūki un mūķenes bija pietiekami darījuši Dievmātes Marijas popularizēšanai, lai viņas vārds no Bībeles un katoļu baznīcas izplatītos arī latviešu folklorā un mitoloģijā.
Māras zīme parasti tiek attēlota kā vienādmalu trijstūris, kāsis, pusloks ar virsotni uz leju. Attēlojot šo zīmi horizontālā plaknē, tās malas raugās uz ziemeļrietumiem un ziemeļaustrumiem, tie ir virzieni, kur Latvijā vasaras Saulgriežos Saule noriet un Jāņu rītā uzlec. Zīmei piemīt dziļi simboliska jēga un pretējs spēks Dieva trijstūrim, tādēļ, tos apvienojot, iegūst līdzsvaru un saskaņu. Abas šīs zīmes uzvelkot vienu pāri otrai, iegūst sešstūru lietuvēna krustu.
Māras līklocis ir saglabājies tautas keramikā jau seniem laikiem. Tāpat līklocis tika ieadīts un iešūts dažādos apģērbos. Līkloci ar nošķeltām galotnēm sauc par pārtraukto līkloci.
Māras krusta jeb Krustu krusta pamatā ir Dieva krusts, tikai katrs stara gals ir pārtraukts ar vēl vienu, mazāku krustiņu, tādējādi atdalot nemateriālo un materiālo pasauli. Šo simbolu senatnē cirtuši upuru akmeņos. Atveidots rotās un uz mājsaimniecības priekšmetiem, kā arī krusts vilkts uz cepamās maizes.
Pilna Māras istabiņa |
Kas bāram pūru dara, |
Dieviņš jāja, Māra brauca |
Kur tecēsi, mīļa Māra, |
Kur tecēji, mīļa Māŗa, |
Mīļa Māŗa meitu dēļ |
Apskaitàs mīļā Māra, |
Mīļā Māŗa mani sauca: |
Nu es braucis, vairs nebraukšu |
Netīšām es iegāju |
Nedod, Dievs, mīļā Māra, |
Nedod, Dievs, mīļā Māŗa, |
Sidrabiņa viju viju |
Skaista balta viešņa nāce |
Vērpiet, meitas, kad vērpdamas, |
Jauni puiši, jaunas meitas, |
Gotiņ mana raibuliņa, |
Es Jāņam kroni pinu, |
Dieva dēls ganôs gāja, |
Melns krauklītis gaisâ skrēja, |
Šis ar mitoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |