Pauls Stradiņš
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Pauls Stradiņš (dzimis 1896. gada 17. janvārī Viesītē, miris 1958. gada 14. augustā Rīgā) bija latviešu ķirurgs un veselības aprūpes organizētājs, Latvijas Universitātes un Rīgas Medicīnas institūta profesors. Ilgstoši vadīja Rīgas 2. pilsētas slimnīcu, pārveidojot to par modernu ārstniecības un izglītības iestādi.[1] Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas zinātniski pētnieciskā institūta dibinātājs. Viņa medicīnas vēstures materiālu kolekcija kļuva par pamatu Medicīnas vēstures muzeja izveidošanai.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1896. gada 17. janvārī Eķengrāves (tagad - Viesīte) miestā Sēlijā amatnieka Jāņa Stradiņa un viņa sievas Mares četru bērnu ģimenē kā vecākais dēls. Mācījās pagastskolā, Jēkabpils tirdzniecības skolā, L. Bērziņa un J. Šmithena vadītajā Dubultu privātģimnāzijā, vēlāk Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, ko beidza ar zelta medaļu. 1914.-1919. gadā viņš studēja Petrogradas Kara medicīnas akadēmijā, pēc tam turpat strādāja Hospitālās ķirurģijas klīnikā profesora Sergeja Fjodorova vadībā. 1923. gadā viņš aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju, salaulājas ar ārsti Ņinu Mališevu un gada beigās kopā ar sievu atgriezās Latvijā. Studiju gados kļuvis par latviešu studentu korporācijas Fraternitas Metropolitana biedru.
Pēc īslaicīga darba par Rīgas 6. kājnieku pulka ārstu 1924. gadā Pauls Stradiņš sāka strādāt Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes ķirurģijas klīnikā profesora Jēkaba Alkšņa vadībā. 1925. gadā viņš ieguva Rokfellera fonda stipendiju tālākām studijām Lielbritānijā un ASV, kur līdz 1926. gadam papildināja savas zināšanas vienā no labākajām ASV slimnīcām - Meijo klīnikā Ročesterā, iegūdams priekšstatu par modernas klīniskās slimnīcas darbības principiem. 1927. gadā Pauls Stradiņš aizstāvēja Latvijas medicīnas doktora disertāciju "Par tā saucamās gangraena spontanea etioloģiju, klīniku un terāpiju", kas tika apbalvota ar Latvijas Kultūras fonda prēmiju. 1928. gadā viņu ievēlēja par LU Vispārīgās ķirurģijas katedras vadītāju. 1931. gadā Latvijas Universitāte viņu iecēla par Rīgas 2. slimnīcas (tagad Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca) medicīnas direktoru. 1938. gadā viņš izveidoja Vēža slimnīcu. Pie slimnīcas 1939. gadā tika nodibināta žēlsirdīgo māsu skola. Šajā laikā viņš izstrādāja grandiozu slimnīcas pārveides plānu, un 1939. gadā tika uzsākta pirmā (no četriem) sešstāvu korpusa būve, kas netika pabeigta politisko pārmaiņu dēļ.
1941. gadā vācu okupācijas iestādes viņu apcietināja sakarā ar apvainojumiem Sarkanās armijas karavīru un ebreju ārstēšanā slimnīcā un atlaida no medicīniskā direktora amata. 1943. gadā viņu atbrīvoja arī no Vēža slimnīcas vadīšanas. Pauls Stradiņš tika atjaunots slimnīcas vadītāja amatā 1944. gadā, šajā laikā viņš kļuva arī par LU Medicīnas fakultātes dekānu. Tomēr 1947. gadā Paulu Stradiņu atbīdīja no šiem amatiem sakarā ar padomju okupācijas iestāžu aizdomām par viņa politisko uzticamību, pret profesoru tika vērstas vairākas apmelojošas kampaņas, savu apogeju sasniedzot 1949. gada oktobrī.[2] Pēc Rīgas Medicīnas institūta (RMI) izveidošanas 1950. gadā viņš bija RMI Fakultātes ķirurģijas katedras vadītājs. Līdztekus līdz 1951. gadam Stradiņš bija arī LPSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūta vadītājs, pēc tam Onkoloģijas sektora vadītājs. No 1953. gada vadīja Medicīnas vēsturnieku biedrību. Kaut arī 1955. gadā viņu ievēlēja par Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu, 1958. gadā Stradiņam izvirzīja jaunus apvainojumus par "nepareiziem uzskatiem", 14. augustā pēc kādas smagas sēdes Pauls Stradiņš pēkšņi mira Jūrmalas vilcienā.
Apglabāts Meža kapos, viņa kapa piemineklis ir igauņu tēlnieka Antona Starkopfa skulptūra "Gals ir klusums".
Ģimene un kolēģi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Stradiņa sieva Ņina Stradiņa (dz. Mališeva, 1897–1991) bija ārste, kas bija viena no fizioterapeitiskās ārstēšanas pionierēm Latvijā, kuru Pauls Stradiņš apprecēja 1923 gadā Petrogradā. Viņu laulībā piedzima četri bērni:
- Irēna Stradiņa (1925–1972), gleznotāja un arhitekte
- Maija Sosāre (1926–2008), angļu filoloģe, Rīgas Medicīnas institūta svešvalodu nodaļas vadītāja
- Jānis Stradiņš (1933–2019), ķīmiķis, zinātņu vēsturnieks, bijušais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents
- Asja Eglīte (dz. 1943), Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas ārste un fizioterapeite
Viņa mazbērni ir:
- Pauls Stradiņš jaunākais (dz. 1963), Nacionālās atjaunojamās enerģijas laboratorijas (NREL) (Goldena, Kolorādo) fiziķis un Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis.
- Pēteris Stradiņš (dz. 1971), kardioķirurgs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, PSKUS Sirds ķirurģijas centra vadītājs un Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Paula Stradiņa balvas laureāts
- Andrejs Ērglis (dz. 1965), kardiologs, profesors un Latvijas Universitātes Kardioloģijas un sirds ķirurģijas katedras vadītājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents
- Linda Sosāre (dz. 1963), gastroenteroloģe, bijusī Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas endoskopijas nodaļas vadītāja
- Māra Sosāre (dz. 1957), angļu filoloģe
- Adrienna Kalniņa (dz. 1953), kardiologa Ulda Kalniņa atraitne
- Jana Pūķe, sociālo zinātņu speciāliste
Viņa tuvāko domubiedru un darba biedru vidū bija Ēvalds Ezerietis, Vladimirs Utkins, Jānis Slaidiņš, Veronika Rozenbaha, Jevgēnijs Linārs, Lazars Javorkovskis, Ksenija Skulme, Ojārs Aleksis, Eduards Smiltēns, Izidors Sjakste, Velta Bramberga, Rasma Ceplīte, Guntis Vitenbergs, Anna Bormane, Kārlis Dolietis, Mihails Dubinskis, Arturs Rocēns, Valdis Kraulis, Pāvils Purviņš, Vilhelms Pampe, Jānis Erdmanis un Aleksandrs Marovskis.
Galvenie darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Поражения периферических нервов и их лечение. Петроград, 1923 (disertācija, krieviski)
- Par tā saucamās gangraena spontanea etioloģiju, klīniku un terapiju. Rīga, 1927 (disertācija)
- Tautas veselības kalendāra izdevējs (1936-1940)
- Страдынь П. И. Избранные труды. Рига, т. 1-3, 1963-1965 (Darbu izlase trīs sējumos, krieviski)
Paula Stradiņa devīzes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla.
- Tikai labs cilvēks var būt labs ārsts.
- Mīlestība ir augstākā medicīna.
- Man jāatstāj pēc sevis klīnika, ķirurgu skola un muzejs.
- Dodot gaismu, sadegu (aliis inserviendo consumor).
Pedagoģiskā un administratīvā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Petrogradas Kara medicīnas akadēmijas līdzstrādnieks (1919—1923),
- Latvijas Universitātes (LU) docētājs (1924—1950),
- LU Vispārīgās ķirurģijas katedras vadītājs (1928—1944),
- Rīgas 2. slimnīcas medicīniskais direktors (1931—1941),
- Rīgas 2. medicīnas skolas dibinātājs (1939),
- Asinspārliešanas stacijas dibinātājs un vadītājs (1941, 1944—1945),
- Valsts klīniskās slimnīcas galvenais ārsts (1944—1947),
- LU Medicīnas fakultātes dekāns (1944—1947),
- PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis (1945),
- Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas loceklis (1946),
- Rīgas Medicīnas institūta Fakultātes ķirurģijas katedras vadītājs (1950),
- LPSR ZA Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūta vadītājs (1946—1951), Onkoloģijas sektora vadītājs (no 1951),
- LPSR Veselības aizsardzības ministrijas Medicīnas zinātniskās padomes priekšsēdis (1940—1941, 1944—1948),
- LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais ķirurgs (1944—1949), galvenais onkologs (no 1949).
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Akadēmiķis Pauls Stradiņš. Bibliogrāfija. Академик Павел Иванович Страдынь. Библиография. Rīga, 1959. 138 lpp. (latviski un krieviski)
- Profesors Pauls Stradiņš dzīvē un darbā. Rīga, 1961. 362 lpp.
- Павел Иванович Страдынь - врач, ученый, человек. Рига, 1967. 392 с. (krieviski)
- Vīksna A. Paula Stradiņa dzīves un darba vietas. Rīga, 1975. 48 lpp.
- Виксна А. Места жизни и деятельности Паула Страдыня. Рига, 1978. 48 с. (krieviski)
- Stradiņš J., Arons K. Ē., Vīksna A. Tāds bija mūsu laiks… Rīga, 1996. 491 lpp.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Vīksna A. Pa ārstu takām. - R. Avots, 1990.
- ↑ «Arnis Vīksna Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas mājas lapā par Paulu Stradiņu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 26. maijā. Skatīts: 2009. gada 19. decembrī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|