Pašvitine

Pašvitine
Pašvitine;
	Miests
	; Ģerbonis
	; Ģerbonis
	Pašvitine
	Koordinātas: 56°09′40″N 23°49′01″E / 56.16111°N 23.81694°EKoordinātas: 56°09′40″N 23°49′01″E / 56.16111°N 23.81694°E
Valsts	Lietuva
Apriņķis	Šauļu apriņķis
Rajons	Pakrojas rajons
Seņūnija	Pašvitines seņūnija
Pirmoreiz minēta	1492
Pilsētciemata (miesta) tiesības	1972
Iedzīvotāji (2011)
• kopā	350
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
	Pašvitine Vikikrātuvē

Pašvitine (lietuviešu: Pašvitinys) ir Lietuvas mazpilsēta jeb miests (lietuviešu: miestelis) Šauļu apriņķa Pasvales rajonā, seņūnijas un seņūnaitijas centrs. Tā atrodas pie 152. autoceļa Jonišķi—Linkuva), 20 kilometrus uz dienvidiem no Latvijas robežas, 16 km uz dienvidaustrumiem no Jonišķiem un 13 km uz ziemeļrietumiem no Linkuvas, Švitines (Latvijā — Svitenes) upītes abos krastos. Saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanu tajā dzīvoja 350 cilvēki.

Vietējie ceļi ved uz Lauksodi—Žeimeli (#2932), Rimkūniem—Linkuvu un Barjūniem (#1609), Draudeļiem—Kaleviem (#2907) un Pamūši—Šauļiem (#4001).

Miestā ir 1852. gadā uzcelta baznīca, kurā 1904. gadā nākamais Lietuvas Republikas prezidents Antans Smetona apprecējies ar muižnieci Sofiju Hodakauskaiti no Gavenoniem (Pašvitines pagastā), pamatskola, bibliotēka, pasts (LT-83028). Apskates objekti — Pašvitines bļodakmens, vējdzirnavas, bijusī klēts — tagad veikals, Žvirbliņu ozols (1,5 km uz ziemeļrietumiem no Pašvitines centra).

Vēsture

Lietuvas lielkņaziste

1459. (pēc citiem datiem — 1495.) gadā Pašvitinē tikusi uzcelta pirmā baznīca.^[2] Ciemats un muiža 1495. gadā un 1621.–1842. gadā piederēja Žemaitijas bīskapijai.

1585. gada inventarizācija atzīmē, ka toreiz muižu pārvaldījis Andris Bilevičs, pēc viņa nāves — viņa sieva Sofija. Kungu māja bijusi veca, ar koka torni un žogu; muižai piederēja 6 ciemati. 1638. gadā ciemā bijušas 15 mājas.^[3] Bīskapa Merkeļa Ģedraiča laikā Pašvitini atguva Žemaitijas bīskapija un uzcēla jaunu baznīcu.

18. gadsimta beigās no Pašvitines muižas gadā bīskaps saņēmis 13 036 zelta monētas.^[2]

Krievijas impērija

1802. gadā tika atvērta draudzes skola, kura 1853. gadā kļuva par pamatskolu.^[3]

1841. gadā ciemā bija 580 iedzīvotāju; draudzes locekļu — 677. 1852. gadā par pagasta līdzekļiem tika sākta celt un 1857. gadā M. Valanča iesvētīta jauna ķieģeļu gotiska baznīca. Valanča laikā Pašvitīnē tika izvērsta atturības kampaņa, ierobežota degvīna tirdzniecība un daudzi krodziņu īpašnieki ebreji tika izlikti no viņu tirdzniecības vietām. 1859. gadā tika izveidota nabagmāja, kurā ievietoja 12 nabadzīgus cilvēkus.

Kopš cariskās Krievijas laikiem Pašvitine bija pagasta centrs. 1903. gadā tur bija 1062 iedzīvotāji. 1903. gadā tika nodibināta patērētāju biedrība, kurā 1912. gadā bija 260 biedri. Pirms Pirmā pasaules kara tika organizēts lietuviešu koris, biedrības “Saulė” filiāle un skola ar 30 skolēniem.^[2]

Neatkarības gadi

Veidojot neatkarīgu Lietuvu, 1918. gada 27. novembrī tika izveidota pagasta komiteja ar 1905. gada revolucionāru Pranu Vaļuku priekšgalā. 1919. gadā apkārtējos novados nostiprinājās lielinieki, bet valdības maiņa Pašvitinē nenotika, jo tajā nebija komunistu. Tad kaimiņos esošā Žeimeles pagasta komunistu līderis Bušmans aicināja Latvijas sarkanarmiešu karavīrus no Bauskas palīgos, lai iesēdinātu savējos Pašvitinē. Kad ieradās sarkanarmieši, viņi uzreiz neuzdrošinājās uzbrukt Pašvitinei un apstājās Rinkūnu muižā. Tikmēr Višeiķu ciematā tika savākti lietuviešu milicijas spēki, no kurienes viņi 1919. gada 16. janvārī ieradās Rinkūnu muižā un sāka apšaudi. Šo cīņu laikā krita milicis Aleksandrs Vainausks, tā kļūdams par faktisko pirmo kritušo Lietuvas bruņotajos spēkos cīņā par Lietuvas brīvību. Vainausks bija dzimis zemnieka ģimenē kā astotais bērns, bija kalps un analfabēts. Par godu viņam Pašvitines biedrība uzcēla pieminekli.^[2]

Tomēr kaujā uzvarēja lielinieki un izveidoja Pašvitinē savu revkomu (revolucionāro komiteju). Taču 1919. gada februārī revkoms tika arestēts. Izveidojās faktiski divvaldība ar formālu sarkano kontroli, kuras laikā prolietuviskie partizāni cīnījās ar lieliniekiem.^[2]

Neatkarības gados Pašvitine uzplauka. Ciems tika labiekārtots, tika uzbūvēta elektrostacija un tvaika pienotava. 1928. gadā tika uzcelts Neatkarības piemineklis. Bija pamatskola, strēlnieku bibliotēka un katoļu organizācija ar lasītavām, pagasta valde, policijas iecirknis, pasts, veselības un veterinārie punkti, ugunsdzēsēju brigāde, aptieka, kooperatīvs, neliela kredītbiedrība, linu iepirkšanas punkts, vairāki veikali, vairākas amatniecības darbnīcas, linu vērpšanas un kāršanas dzirnavas.^[2]

1923. gadā Pašvitinē bija 126 mājokļi un 818 iedzīvotāji, 1930. gadā — 126 mājas,^[3] 1939. gadā ap 1100 iedzīvotāju.

Kopš 1928. gada šeit dzīvoja un 1934. gadā nomira Jozs Dabužis-Dabužinskis, pazīstams sabiedriskais darbinieks, Lietuvas delegāts Miera konferencē Parīzē 1919. gadā.

Okupāciju laiks

1941. gada 14. jūnijā padomju vara izsūtīja ap 30 cilvēkus, ieskaitot skolotājus, no Pašvitines uz Sibīriju. 1941. gada jūnija sākumā Pašvitini nopostīja milzīgs ugunsgrēks,^[2] nacistu okupācijas laikā Žagarē tika noslepkavoti Pašvitines ebreji.^[3]

Padomju okupācijas laikā Pašvitine bija apīliņķes (ciema) un kolhoza centrs, tomēr vēl 1959. gadā tajā bija tikai 387 iedzīvotāju.^[2]