Proton-K

Proton-K
Протон-К
Izgatavotāja nosaukums UR-500K; 8K82K
Pielietojums Kosmiskā nesējraķete
Raķešu saime Proton
Raķešu grupa
Valsts Karogs: Padomju Savienība PSRS → Karogs: Krievija Krievija
Izgatavotājs
Izmēri
Augstums 50 m
Diametrs 4,15m, 7,40 m (maks.)
Masa 693 810 kg
Pakāpju skaits 3
Celtspēja
Derīgā krava uz LEO19 760 kg
Derīgā krava uz GTO3 pakāpju versijā nav paredzēts
Lidojumu kopsavilkums
Statuss Ekspluatācijā
Starta vietas Baikonura
Startu skaits 31 (3 pakāpju versijā)
Veiksmīgie 27
Avārijas 4
Pirmais lidojums 16.11.1968
Pakāpes
(1. pakāpe - 1 gab.
Proton 1. pakāpe
8S810K
Tips šķidrās degvielas pakāpe
Dzinējs RD-253, jaunākajos modeļos RD-275 (6 gab.)
Vilkme 10 470 kN (vakuumā)
Pilna masa 450 510 kg
Sausmasa 31 100 kg
Diametrs 4,15 m
Garums 21,18 m
Degviela N2O4 / (CH3)2N2H2


2. pakāpe - 1 gab.

Proton-K 2. pakāpe
8S811K
Tips šķidrās degvielas pakāpe
Dzinējs 3 RD-0210, 1 RD-0211 (4 gab.)
Vilkme 4×600 kN
Pilna masa
Sausmasa
Diametrs 4,1 m
Garums 14,0 m
Degviela N2O4 / (CH3)2N2H2


3. pakāpe - 1 gab.

Proton-K 3. pakāpe
8S812
Tips šķidrās degvielas pakāpe
Dzinējs komplekts RD-0212(RD-0213 + RD-0214) (2 gab.)
Vilkme 582 kN + 31 kN
Pilna masa 50 747 kg
Sausmasa 4185 kg
Diametrs 4,15 m
Garums 6,5 m
Degviela N2O4 / (CH3)2N2H2
)
UR-500 (pirmais no kreisās) salīdzinājumā ar Proton-K versijām

Proton-K (Протон-К) jeb UR-500K, GRAU indekss 8K82K, bija PSRS, vēlāk Krievijas Proton saimes trīs pakāpju nesējraķete. Pirmais Proton-K starts notika 1967. gadā (Proton-K / Blok D konfigurācijā). Pēdējoreiz Proton-K startēja 2012. gadā.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Proton-K izstrāde sākās 1965. gadā, lai kosmiskos aparātus varētu ievadīt Mēness aplidošanas trajektorijā. Raķetei Proton (UR-500) tika pievienota trešā pakāpe un veiktas modifikācijas. Turklāt sākās darbi pie dzinējbloja jeb kosmiskā velkoņa (Proton-K nosacīti ceturtās pakāpe), ko izstrādāja uz nesējraķetes N-1 piektās pakāpes Blok D bāzes. Saskaņā ar šo projektu (UR-500K-L1), divsekciju kuģis 7K-L1 tiktu ievadīts trajektorijā uz Mēnesi, veiktu Mēness aplidojumu un atgrieztos uz Zemes. Lidojumi sākumā notiktu bezpilota režīmā, bet pēc tam pilotējamā variantā.

Pirmais Proton-K starts notika 1967. gada 10. martā ar Blok-D un bezpilota kosmosa kuģi 7K-L1P (Kosmos-146). No 7K-L1 11 startiem tikai Zond-7 lidojums tika atzīts par pilnībā veiksmīgu. Piecās neveiksmes notika Proton-K kļūmes dēl un vēl piecas misijas – 7K-L1 vai Blok-D vainas dēļ.

Lielā avāriju skaita dēļ lidojumu izmēģinājumu sākuma posmā (no 1967. gada marta līdz 1970. gada augustam no 21 starta bija tikai 6 pilnībā veiksmīgi) Proton-K tika pieņemts ekspluatācijā tikai 1978. gadā, pēc 61. starta.

Proton-K regulāri tika izmantots dažādu zinātnisko, militāro un civilo kosmisko aparātu palaišanai. Trīs pakāpju Proton-K tika izmantots, lai izvadītu pavadoņus zemās orbītas (līdz 21 t), četru pakāpju konfigurācijā (ar dzinējbloku Blok D) — kosmisko aparātu nogādāšanai augstās orbītās (līdz 2,6 t uz ģeostacionāro orbītu). Proton-K ražošana tika izbeigta 2000. gadu beigā. Kopumā no 1967. līdz 2012. gadam Proton-K startēja 310 reizes.

Konstrukcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nesējraķete Proton-K tika izstrādāta uz divpakāpju UR-500 bāzes ar dažām izmaiņām otrajā pakāpē, pievienojot trešo un ceturto pakāpi. Tas ļāva palielināt derīgās kravas masu uz zemo orbītu, kā arī pacelt kosmiskos aparātus augstākas orbītas.

Sākuma variantā Proton-K tika izmantoja UR-500 pirmo pakāpi bez izmaiņām. Vēlāk, 1990. gadu sākumā, pirmās pakāpes dzinēju RD-253 vilce tika palielināta par 7,7 %, un jaunais dzinēja variants ieguva nosaukumu RD-275.

Otrā pakāpe tika izstrādāta uz UR-500 otrās pakāpes bāzes. Lai paaugstinātu derīgās kravas masu orbītā, tika palielināts degvielas tvertņu tilpums un mainīta pārejas nodalījuma konstrukcija, kas savieno to ar pirmo pakāpi.

Proton-K trešā pakāpe tika izstrādāta uz UR-500 otrās pakāpes bāzes. Šim nolūkam UR-500 otrā pakāpe tika saīsināta, un tajā četru vietā tika uzstādīts viens šķidrās degvielas dzinējs RD-0212 (RD-0210 modifikācija). Šis dzinējs sastāv no pastāvīgā vienkameras dzinēja RD-0213 un stūrēšanas četrkameru dzinēja RD-0214. Pastāvīgā dzinēja vilce vakuumā bija 588 kN, bet stūrēšanas dzinēja vilce - 32 kN. Otrās pakāpes atdalīšanās notika trešās pakāpes stūrēšanas dzinēja vilces rezultātā, kas tika iedarbināts pirms otrās pakāpes pastāvīgo dzinēju izslēgšanas; šai operācijai palīdzēja atdalāmās otrās pakāpes bremzēšana ar tai uzstādītajiem sešiem cietās degvielas dzinējiem 8D84. Derīgās kravas atdalīšana no trešās pakāpes notika pēc stūrēšanas dzinēja izslēgšanas. Turklāt trešo pakāpi bremzēja ar četriem cietās degvielas dzinējiem.

Konfigurācijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Proton-K standarta variantā bija ar trīs pakāpēm kravu ievadīšanai zemā Zemes orbītā.

Lai kravas nogādāt augstākās orbītās vai trajektorijā uz citām planētām, Proton-K paceļamā krava (saukta par "kosmisko daļu") tika apgādāta ar kosmisko velkoni (bieži sauktu par Proton-K ceturto pakāpi):

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]