Skujkoku dižkoksngrauzis

Skujkoku dižkoksngrauzis
Skujkoku dižkoksngrauzis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsPosmkāji (Arthropoda)
KlaseKukaiņi (Insecta)
ApakšklaseSpārneņi (Pterygota)
KārtaVaboles (Coleoptera)
ApakškārtaVisēdājas vaboles (Polyphaga)
VirsdzimtaChrysomeloidea
DzimtaKoksngraužu dzimta (Cerambycidae)
ApakšdzimtaPrioninae
ĢintsTragosoma
SugaSkujkoku dižkoksngrauzis (Tragosoma depsarium)
Skujkoku dižkoksngrauzis Vikikrātuvē

Skujkoku dižkoksngrauzis (latīņu: Tragosoma depsarium) — koksngraužu vaboļu suga. Latvijā šī suga ir reti sastopama un ir ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā kā 0 kategorijas suga. Suga ierakstīta arī Igaunijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Norvēģijas, Zviedrijas un Ziemeļvalstu apdraudēto sugu sarakstā[1]. Ir zināmi tikai daži eksemplāri, kuri atrasti Latvijas ziemeļrietumos un ziemeļaustrumos,[2] 19. gs. sākumā konstatēta Liepupes apkārtnē, vēlāk atrasta galvenokārt Kurzemē. Kopš tā laika skujkoku dižkoksngrauzis Latvijā nebija konstatēts 80 gadus[1], līdz brīdim, kad 2008. gada jūlijā šī suga tika novērota Slīteres nacionālajā parkā, Bažu purva nodedzinātajā apgabalā.[3]

Morfoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieauguša skujkoku dižkoksngrauža ķermeņa krāsa ir brūna vai sarkanīgi brūna. Ķermeņa forma iegarena, pats ķermenis robusts. Pirmais krūšu segments un trešā krūšu segmenta ventrālā (vēdera) daļa ar samērā gariem, sarkanīgi brūnas krāsas matiņiem. Antenas tievas un garas. Tēviņiem antenas sniedzas līdz elitras (cietie priekšspārni jeb segspārni) gala trešdaļai, bet mātītēm — līdz vidusdaļai. Segspārni mēreni velvēti ar dažiem gareniskiem paaugstinājumiem. Kājas slaidas, garas. Kopējais ķermeņa garums variē no 16 līdz 36 mm.[4]

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skujkoku dižkoksngrauzis ir holarktiska suga, ar boreālu izplatību. Tā sastopama skujkoku mežos Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Šī koksngrauža apdzīvotais biotops ir veci dabiskie skujkoku meži.[5] Kādā pētījumā Latvijā, Slīteres nacionālajā parkā 2008. gadā tika konstatētas šīs sugas izskrejas vecās priežu kritalās bez mizas, mozaīkveida ainavā, kas sastāv no deguša priežu meža nogabaliem un apkārt esošiem mitrājiem.[3]

Dzīves cikls

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skujkoku dižkoksngrauzis ir holometabols kukainis — tā attīstība notiek ar pilnīgo metamorfozi (ola → kāpurs → kūniņa → pieaugušais īpatnis → ola). Suga ir saproksilofāga — tā attīstība ir saistīta ar atmirstošu/atmirušu koksni. Saimniekaugi ir Pinus, Picea un Larix ģints koku kritalas. Olas tiek dētas trūdošās vai puvošās kritalās. Pētījumā Zviedrijā konstatēts, ka šī vabole kritalās parādās jau pēc trim līdz četriem gadiem, lai gan visbiežāk tā izmanto ilgāk trupējušas kritalas, kurām sāk jau atdalīties miza. Kāpuri barojas dziļi aplievā (jaunas koksnes slānis), un tajā iztaisa plašas, garas ejas, pildītas ar skaidām. Skujkoku dižkoksngrauža kāpuri šad un tad sastopami kopā ar lielā dižkoksngrauža (Ergates faber) kāpuriem. Kūniņas stadija notiek ārējā aplievā, jūnija un jūlija mēnešos. Pieaugušie parādās jūlijā, augustā. Kopējais dzīves cikls ilgst no trīs līdz četriem gadiem. Šie koksngrauži ir aktīvi naktī, tāpēc dienā tie slēpjas plaisās vai zem mizas.[4]

Pētīšanas metodes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skujkoku dižkoksngrauža klātbūtni var konstatēt pēc tā raksturīgajām izskrejām. Izskreju malas, atšķirībā no lielā dižkoksngrauža (Ergates faber) izskrejām ir "nekārtīgākas", to mala ir robaina (lielā dižkoksngrauža izskrejas ir ar gludu malu).[6] Lai pārliecinātos par šī koksngrauža esamību noteiktajās (kur atrastas kritalas ar raksturīgajām izskrējām) vietās, var izmantot mobilas gaismas lamatas. Gaismas lamatas jāuzstāda kritalu tuvumā. Ir bijuši gadījumi, kad skujkoku dižkoksngrauža fragmenti atrasti zaļās vārnas (Coracias garrulus) ligzdā. Tādā gadījumā, ja konstatēti kukaiņa fragmenti, var apskatīt un novērtēt apkārt esošos biotopus.[3]

Aizsardzība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais skujkoku dižkoksngrauža ietekmējošais faktors ir piemērota biotopa esamība. Šai sugai nepieciešami veci, dabiski (neapsaimniekoti) skujkoku, priežu vai egļu meži ar kritalām. Priekšroka tiek dota kritalām, kas ir saules apspīdētas, kā arī uz sausas augsnes nogabaliem atrodošas. Var apdzīvot arī koku stumbrus, kuri ir paaugstināti virs zemes mitros nogabalos ar blīvāku veģetāciju.[3]

Skujkoku dižkoksngrauzis ir viena no retākajām koksngraužu sugām. Šī suga ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā kā 0 kategorijas suga. Pie 0 kategorijas sugām pieskaita izzudušās sugas.[1] Šī suga ir MK noteikumu Nr.396 „Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu” īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī MK noteikumu Nr.45 „Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumi” īpaši aizsargājamo dzīvnieku, ziedaugu, paparžaugu, sūnu, ķērpju un sēņu sugas, kurām izveidojami mikroliegumi sarakstā.[7][8] Turklāt skujkoku dižkoksngrauzis ir iekļauts dabisko meža biotopu indikatorsugu sarakstā kā tipisks un raksturīgs vecu boreālo skujkoku mežu elements. Veci boreālie skujkoku meži ir Eiropas Savienības prioritāri aizsargājams biotops.[9] Latvijā šī suga konstatēta 19.gs. sākumā Liepupes apkārtnē, vēlāk atrasta galvenokārt Kurzemē. Kopš tā laika skujkoku dižkoksngrauzis Latvijā nebija konstatēts 80 gadus[1], līdz brīdim, kad 2008.gada jūlijā šī suga novērota Slīteres nacionālajā parkā, Bažu purva nodedzinātajā apgabalā.[3]

Galvenais iemesls, kāpēc suga ir apdraudēta ir mežu apsaimniekošana.[3][5] Koksngrauzim nepieciešamas kritalas (vismaz 3—4 gadus vecas), tāpēc sanitārās cirtes, kā arī kailcirtes šai sugai ir lielākais drauds. Gadījumos, ja vietās, kur sastopama vabole, trūkst jaunu priežu (vai egļu, lapegļu) kritalu, ieteicams atklātās vietās nogāzt un atstāt dažas priedes. Kalstošus kokus un kritalas no audzes nedrīkst izvākt. Vējgāzes un ugunsgrēki varētu būt skujkoku dižkoksngrauzi pozitīvi ietekmējoši faktori.[9]

Sinonīmi[10]

  • Cerambyx depsarius Linnaeus, 1767
  • Prionus depsarius (Linnaeus) Fabricius, 1787
  • Tragosoma depsarium harrisi (LeConte) Doane & al., 1936
  • Tragosoma depsarium repens (Casey) Knowlton & Wood, 1950
  • Tragosoma depsarium spiculum (Casey) Schaeffer & Leng, 1912
  • Tragosoma harrisii LeConte, 1851
  • Tragosoma parvicolle (Casey) Galileo, 1987
  • Tragosoma repens Casey, 1924
  • Tragosoma sodale (Casey) Galileo, 1987
  • Tragosoma sodalis Casey, 1899

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Latvijas Sarkanā grāmata. Redaktors Zandis Spuris. 4.sējums, Rīga-1998.gads, 42.lpp. ISBN 9984-559-06-8
  2. ↑ Dmitrijs Teļnovs (2004). Latvijas Entomoloģijas biedrība. Latvijas vaboļu (Insecta: Coleoptera) sugu saraksts. ISBN 9984-9768-0-7
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 Vilks K., Pilāts M. 2008. Notes on Recent Observations of Rare Longhorn Beetle Tragosoma depsarium (LINNAEUS, 1767) (Coleoptera, Cerambycidae) in the Slītere National Park, Latvia. Latvijas entomologs, 46: 76-78.
  4. ↑ 4,0 4,1 Bily S., Mehl O. 1989. Longhorn Beetles (Coleoptera, Cerambycidae) of Fennoscandia and Denmark, Vol.22. Leiden: Scandinavian Science Press Ltd, , 206 pp., ISBN 9004086978
  5. ↑ 5,0 5,1 Foit J. 2007. A species of longhorn beetle (Coleoptera: Cerambycidae) new to the Albanian fauna — new record of Tragosoma depsarium (L.). Acta entomologica serbica, 12(1): 87-89./
  6. ↑ Ehnström B., Axelsson R. 2002. Damages made by insects on bark and in wood. ArtDatabanken, SLU. Uppsala: 512 pp.(in Swedish).
  7. ↑ http://www.likumi.lv/doc.php?id=12821&version_date=18.11.2000&from=off/ Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu.
  8. ↑ http://www.likumi.lv/doc.php?id=2702/ Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumi.
  9. ↑ 9,0 9,1 Bojāre D., Gailis J., Kabucis I, Kalniņš M., Lārmanis V., Petriņš A., Priednieks J., Rudzīte M., Vilka I. 2006. Sugu un biotopu aizsardzība mežā. Rīga: Dabas aizsardzības pārvalde, 57 lpp./
  10. ↑ http://www.biolib.cz/cz/taxon/id11006/ Profil taxonu — druh trnoštítec horský Tragosoma depsarium (Linnaeus, 1767)