Tumšais rumpucis

Tumšais rumpucis
Helvella atra
Tumšais rumpucis
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsAsku sēnes (Ascomycota)
ApakšnodalījumsKaussēņu apakšnodalījums (Pezizomycotina)
KlaseKaussēnes (Pezizomycetes)
ApakšklaseKaussēņu apakšklase (Pezizomycetidae)
KārtaKaussēņu rinda (Pezizales)
DzimtaRumpuču dzimta (Helvellaceae)
ĢintsRumpuči (Helvella)
SugaTumšais rumpucis (H. atra)
Tumšais rumpucis Vikikrātuvē

Tumšais rumpucis (Helvella atra, arī Leptopodia atra) ir Latvijā reti sastopama rumpuču ģints sēne.

Taksonomija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sugu pirmoreiz visai īsi aprakstījis J. Kēnigs 1770. gadā. Viņa dotais nosaukums saglabājies līdz mūsdienām.[1]

Sēnes apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dažāda vecuma un formas tumšie rumpuči Portugālē
  • Cepurīte: tumša, melna vai brūnganpelēka, var būt ar vāju pelēku apsarmi, apakšpuse gaišāka, abas puses gludas, divdaivaini seglveida, augstums un platums 2—4 cm. Mīkstums bālgans līdz pelēcīgam, ar vāju patīkamu smaržu un bez izteiktas garšas. Nereti tārpains.
  • Kātiņš: Pelēks, gluds (augšdaļā var būt nedaudz samtains, apakšdaļā var būt rievains), dobs, bieži nedaudz uz leju paresnināts. Garums 2—5 cm, resnums 1 cm. Retos gadījumos var sasniegt 12 cm garumu un 4 cm resnumu.[2]
  • Sporas: bezkrāsainas, birumraksts balts, eliptiskas, galos noapaļotas, vienšūnas, gludas, ar vienu lielu eļļas pilienu, 15—19/9,5—12 µm[3][4] (citā avotā 15—18/7—9 µm).[5]
  • Aski: ar astoņām sporām, 310—340/15—17 µm, cilindriski pagarināti.[5] Cits avots nosauc par tipisko izmēru 250/17 µm,[4] vēl cits 190—250/13—17 µm.[6]
  • Parafīzes pavedienveidīgas, 315—350/2,5 µm, gaiši brūnās galotnes virzienā paplašinās līdz 5—8 μm.

Augšanas apstākļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Cieša tumšo rumpuču grupa Vācijā

Saprofīts, iespējams, ka veido mikorizu. Aug gaišos lapu koku un jauktos mežos, bojātā zemsedzē, izdegumos, mitrās vietās. Latvijā no maija līdz septembrim.[3] Lielbritānijā izvēlas smilšainas, kaļķainas augsnes, parasti mežos, bet arī aizaugušās pļavās. Ziemeļu puslodes mērenajā un vēsajā joslā ticami, ka sastopams diezgan bieži, taču grūti pamanāms.[4][7] Atrasts arī Tālajos Austrumos.[8][9]

Barības vērtība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1770. gada Dž. Bresadolas tumšo rumpuču zīmējums

Latvijā par ēdamību ir atšķirīgi viedokļi — vai nu ēdams pēc novārīšanas ar ūdens noliešanu,[3] vai neēdams.[10] Tomēr bieži mazas sēnes tiek ieskaitītas neēdamo kategorijā ne tāpēc, ka tās nebūtu ēdamas, bet to mazo izmēru dēļ. Lielbritānijā visus rumpučus iesaka uzskatīt par neēdamiem, indīgiem un iespējami kancerogēniem tādēļ, ka tie ir attālā radniecībā ar indīgo parasto bisīti un vismaz daļa no tiem saturot bisīšu indi — giromitrīnu.[4] Cits avots sauc to par garšīgu ēdamo sēni,[11] turklāt par garšīgu ēdamo sēni tumšais rumpucis uzskatīts jau 19. gadsimtā.[12] Zinātniskā valodā šādas pretrunas nozīmē "nepietiekošs datu daudzums", un daži pazīstami autori izvēlas apgalvot: "ēdamība nav zināma".[13]

Līdzīgās sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elastīgajam rumpucim ir gaišs kātiņš. Melnā rumpuča cepurīte ir ieliekta. Dobā rumpuča kātiņš ir gaišāks, stipri krunkots un masīvāks.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tumšais rumpucis

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Ascomycete.org: J. König, in Oeder, Flora Danica, 3 (9): 7 (1770).
  2. ↑ Fungal Systematics and Evolution: The genera Helvella and Dissingia (Ascomycota: Pezizomycetes) in Europe – Notes on species from Spain Arhivēts 2020. gada 4. jūnijā, Wayback Machine vietnē., 75.lpp.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 494. lpp.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 First Nature: Helvella atra J König.
  5. ↑ 5,0 5,1 Sugu enciklopēdija "Latvijas Daba"
  6. ↑ Агеев Д. В., Бульонкова Т. М. Лопастник чёрный (Helvella atra) – Грибы Сибири
  7. ↑ Hans E. Laux: Der große Pilzführer, Editura Kosmos, Halberstadt 2001, pp. 668-669, ISBN 978-3-440-14530-2
  8. ↑ Zhuang WY. (2004). "Preliminary survey of the Helvellaceae from Xinjiang, China". Mycotaxon. 90 (1): 35–42.
  9. ↑ GBIF sugas atrašanas vietu karte
  10. ↑ Sēnes.lv — tumšais rumpucis
  11. ↑ Bruno Cetto : “Der große Pilzführer”, vol 3, Editura BLV Verlagsgesellschaft, München, Berna, Viena 1980, pp. 346-347, ISBN 3-405-12124-8
  12. ↑ JV Krombholz: “Naturgetreue Abbildungen und Beschreibungen der essbaren, schädlichen und verdächtigen Schwämme”, vol. 3, Editura JG Calve, Praga 1834, pp. 33-34
  13. ↑ Roger Phillips, Mushrooms: A comprehensive guide to mushroom identification. Pan Macmillan, 2013. 360. lpp. ISBN 1447264029, ISBN 9781447264026