Voldemārs Zāmuēls

Voldemārs Roberts Zāmuels
Latvijas Republikas Ministru prezidents
Amatā 1924. gada 25. janvāris — 1924. gada 18. decembris
Prezidents	Jānis Čakste
Priekštecis	Zigfrīds Anna Meierovics
Pēctecis	Hugo Celmiņš
Latvijas Republikas tieslietu ministrs
Amatā 1924. gada 25. janvāris — 1924. gada 10. aprīlis
Prezidents	Jānis Čakste
Premjerministrs	Voldemārs Zāmuels
Priekštecis	Vilis Holcmanis
Pēctecis	Jūlijs Arājs
Latvijas Republikas zemkopības ministrs
Amatā 1921. gada 19. jūnijs — 1922. gada 20. jūlijs
Premjerministrs	Zigfrīds Anna Meierovics
Priekštecis	Hugo Celmiņš
Pēctecis	Arvīds Kalniņš
Dzimšanas dati	1872. gada 22. maijā Dzērbenes pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija
Miršanas dati	1948. gada 16. janvārī (75 gadu vecumā) Rāvensburga, Francijas okupācijas zona Vācijā (Bādene-Virtemberga,  Vācija)
Tautība	latvietis
Politiskā partija	Demokrātu savienība (1920—1921) Latvijas Tautas partija (1921—1922)
Dzīvesbiedrs(-e)	Marija Zāmuele (dzimusi Zaringa)
Profesija	jurists
Augstskola	Tartu Universitāte

Voldemārs Roberts Zāmuels (citos avotos Zāmuēls vai Zamuēls;^[1] 1872. gada 22. maijs — 1948. gada 16. janvāris) bija Latvijas sabiedriski politiskais darbinieks, jurists, Latvijas Senāta senators. Viens no Latviešu strēlnieku pulku veidotājiem, Latviešu pagaidu nacionālās padomes priekšsēdētājs (1917—1918), Latvijas Ministru prezidents (1924). Parakstījis 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memorandu, miris trimdā.

Dzīves gājums

Izglītība un Pirmais pasaules karš

Dzimis 1872. gada 22. maijā Dzērbenē^[2] Dzērbenes pagasta Baznīckrogā kroga rentnieka ģimenē. Mācījās Bērzaines ģimnāzijā, 1890. gadā absolvēja Rīgas Nikolaja ģimnāziju. 1902. gadā ieguvis jurista diplomu Tartu Universitātē.^[1] Studiju gados uzņemts latviešu studentu korporācijā Lettonia. 1905. gada revolūcijas laikā iesaistījies politikā. V. Zāmuēls kļuva par latviešu pilsoniskās kadetu partijas biedru, 1907. gadā kļuva par vienu no šīs organizācijas vadītājiem. Kopā ar juristu Frici Albertu 1906. gadā sācis izdot dienas avīzi "Latvija". Viņi bijuši pirmie šī laikraksta redaktori.^[1] Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gadā Zāmuēls bija Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas dalībnieks.

Latvijas neatkarības veidošana

Latviešu pagaidu nacionālās padomes valde: sēž no kreisās puses K. Bahmanis (sekretārs), J. Rubulis (pr. biedrs), V. Zāmuēls (priekšsēdētājs), J. Palcmanis (pr. biedrs), K. Pauļuks (pr. biedrs), stāv no kreisās V. Siliņš, O. Nonācs, K. Skalbe, J. Akuraters, E. Laursons.

1917. gadā Zāmuēlu ievēlēja par Vidzemes Pagaidu Zemes padomes locekli, viņš iesaistījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes izveidē un darbībā, dibināšanas sanāksmē 1917. gada novembrī Zāmuēls kļuva par padomes valdes priekšsēdētāju.^[1]

Politiskā darbība

1919. gadā kļuva par Latvijas Senāta pirmo virsprokuroru. 1920. gadā V. Zāmuēls tika ievēlēts Satversmes sapulcē no Demokrātu savienības saraksta. Darbojās agrārlietu, ārlietu, centrālajā zemes ierīcības, lūgumu un sūdzību un organizācijas komisijās, kā arī Lāčplēša Kara ordeņa domē. 1921. gadā mainījis partijisko piederību un pievienojies Latvijas Tautas partijai.^[3] No 1921. gada jūnija līdz 1922. gada jūlijam bija zemkopības ministrs Meierovica 1. valdībā.

Ministru Prezidents

Pēc Z. A. Meierovica valdības demisijas 1924. gada 15. janvārī Zāmuēlam uzticēja veidot jauno valdību. Zāmuēla Ministru kabinets tika sastādīta nepilnu divu nedēļu laikā, un Saeima to apstiprināja 25. janvārī ar 54 balsīm par, 19 pret un 17 deputātiem atturoties. Valdībā Zāmuēls sākotnēji pildīja ne vien Ministru prezidenta, bet arī tieslietu ministra pienākumus, līdz 10. aprīlī par ministru kļuva Jūlijs Arājs.^[1] Valdības veidošanā piedalījās vairāki LSDSP biedri — Fēlikss Cielēns, Ansis Buševics un Ansis Rudevics —, kas gan paši tajā neietilpa. Tā bija pirmā valdība Latvijas vēsturē, kurā nebija neviena Latviešu zemnieku savienības pārstāvja.^[1]

Galvenais jaunās valdības uzdevums bija Latvijas finanšu sistēmas nostiprināšana. Kabinets sagatavoja 1924. gada 30. jūnijā izsludināto Valsts budžeta likumu, kas paredzēja, ka valsts budžets ir sastādāms vienam gadam. Saimniecības gads sākas 1. aprīlī un beidzas 31. martā. Budžetā uzrādāmi visi valsts ieņēmumi un izdevumi.^[1] 1924. gada 7. augustā Zāmuēls un finanšu ministrs Ringolds Kalnings parakstīja Latvijas Hipotēku bankas statūtus. 1924./1925. gada budžeta izstrādāšana, apspriešana un apstiprināšana Saeimā ilga vairāk nekā mēnesi (no 7. maija līdz 18. jūnijam). Budžetu pēdējā lasījumā atbalstīja visi klātesošie deputāti. 1. februārī tika apstiprināts preses likums, kas nodrošināja plašu preses brīvību valstī.^[1]

2. decembrī notikušajā valdības sēdē Zāmuēls ziņoja, ka koalīcijas frakciju apspriedēs ir noskaidrots, ka tās vairs valdību pilnā mērā neatbalsta un Zāmuēla kabinetam vairs nav vairākuma Saeimā. Kabinets vienbalsīgi, iekšlietu ministra biedram Antonam Dzenim atturoties, nobalsoja par demisiju. Pēc laikabiedra Frīdriha Vesmaņa domām, bija trīs galvenie demisijas iemesli: pirmkārt, opozīcijas cīņa pret valdību un preses izmantošana, otrkārt, koalīcijas iekšējās nesaskaņas (galvenokārt, latgaliešu deputātu A. Dzeņa un F. Trasuna prasības Latgales vajadzībām) un treškārt, sociāldemokrātu pēdējā brīdī virzītās prasības.^[1]

1925. gada decembrī Zāmuēlam tika uzticēts veidot pirmo valdību pēc 2. Saeimas vēlēšanām, taču tā netika apstiprināta. Tā vietā par Ministru prezidentu kļuva Kārlis Ulmanis. Pēc Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāves 1927. gada 14. martā tika rīkotas prezidenta vēlēšanas, kurās piedalījās arī Zāmuēls. Kopš tā laika Zāmuēls vairs politikā neiesaistījās.^[1]

Mūža nogale

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūlijā sarīkotajās "Tautas saeimas" vēlēšanās kopā ar domubiedriem mēģināja Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniegt Demokrātiskā bloka jeb Demokrātisko latviešu vēlētāju sarakstu ar Paulu Kalniņu kā Ministru prezidenta kandidātu, ko okupācijas varas iestādes nepieļāva.^[4] Viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur mira 1948. gada 16. janvārī Rāvensburgas slimnīcā Francijas okupācijas zonā.^[1]

Literatūra par Voldemāru Zāmuelu

• Ēriks Jēkabsons. “Valstsvīrs Voldemārs Roberts Zāmuels”. Rīga: Jumava, 2022

Atsauces

1. Rihards Treijs. Latvijas prezidenti 1918—1940. Latvijas Vēstnesis, 2004. ISBN 9984-731-47-2.
2. «Latvijas Vēstnesis. Laidiens: 19.11.1996., Nr. 196 (681)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 11.12.2017. Skatīts: 20.01.2017.
3. H. Kārkliņš. Latvijas Satversmes Sapulces stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
4. Apcietinātā A.Ķeniņa liecība par viņa līdzdalību Demokrātisko latviešu vēlētāju saraksta organizēšanā (5.10.1940.) No: Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940: Dokumenti un materiāli. Sastādītāji: I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga. Rīga, 1995. Nr.216, 481.-486.lpp.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Hugo Celmiņš	Latvijas zemkopības ministrs 1921. gada 19. jūnijs — 1922. gada 20. jūlijs	Pēctecis: Arvīds Kalniņš
Priekštecis: Zigfrīds Anna Meierovics	Latvijas Ministru prezidents 1924. gada 25. janvāris — 1924. gada 18. decembris	Pēctecis: Hugo Celmiņš
Priekštecis: Vilis Holcmanis	Latvijas tieslietu ministrs 1924. gada 25. janvāris — 1924. gada 10. aprīlis	Pēctecis: Jūlijs Arājs