Zaums

Veļimira Hļebņikova grāmta Zangezi (1922).

Zaums (krievu: за́умь, arī krievu: зау́мный язык) ir literārs paņēmiens, kad notiek atteikšanās no dažiem vai visiem dabiskas valodas elementiem, tos aizstājot ar citiem elementiem vai konstrukcijām, kas konceptualizējami kā analoģiski valodas elementi.^[1] Zauma elementus izmantoja tādi krievu dzejnieki futūristi kā Veļimirs Hļebņikovs un Aleksejs Kručonihs. Zaums nav jāsaprot kā atteikšanās no jēgas vispār (vai kā dažu runas traucējumu, piemēram, šizofāzijas, imitēšana): valodas elementu aizstāšana ļauj autoram piešķirt kādu nozīmi valodā trūkstošām skaņas sistēmām un vārdu savienojumiem, bet lasītājam — šo (vai kādu citu) nozīmi uztvert. Taču precīzi formulēt zauma valodas konstrukcijās ietverto saturu ir grūti, bieži tas pat vispār nav iespējams, un tādēļ, kā uzskata šo paņēmienu izmantojošie autori, lasītāja saskarsmē ar zauma tekstu emocionāli intuitīvā uztvere ņem virsroku pār racionālo. Tādēļ amerikāņu filologs Džeralds Janečeks (angļu: Gerald Janeceek) zauma valodu uzskata par valodu ar nenoteiktām nozīmēm.

Zauma klasifikācija

Atkarībā no tā, kādā līmenī zauma valodā notiek atteikšanās no valodas normām, Dž. Janečeks izdala četrus šīs valodas paveidus:

• fonētiskais zaums: burtu savienojumi nav uztverami kā atpazīstamas morfēmas (piemēram, Ņerīga virsla);
• morfoloģiskais zaums: valodā jau eksistējošas morfēmas (saknes un afiksi) tiek apvienotas tādā veidā, ka izveidotā vārda nozīme ir vairāk vai mazāk nenoteikta;
• sintaktiskais zaums: izmantojot normālus, vārdnīcās atrodamus vārdus, tie neapvienojas gramatiski pareizos teikumos, attiecības starp vārdiem joprojām paliek zināmā mērā nenoteiktas.
• supersintaktiskais zaums: izmantojot normālas, gramatiski pareizas konstrukcijas, kas sastāv no parastiem vārdiem, nenoteiktība rodas nozīmes līmenī, citiem vārdiem, nav izprotama teikuma jēga.

Vairumā literāro darbu, kuros izmantots zaums, atrodami vismaz divi vai pat vairāki no minētajiem paveidiem.

Zaums un citi mākslas veidi

Zauma loma literatūrā ir analoģiska abstrakcionisma lomai tēlotājā mākslā: abos gadījumos vispārpieņemto nozīmju vietā tiek piedāvāta vairāk vai mazāk nenoteikta nozīme.

Atsauces

1. Литературная энциклопедия 1929—1939. — М.: 1987