Ārtavs,[1] artavs[2] jeb artigs (zviedru: örtug, vācu: Artig, krievu: артуг) bija viduslaiku Ziemeļeiropas valstu monēta, ko līdz 1422. gada monetārajai reformai kala arī Livonijas konfederācijas naudas kaltuvēs. Ārtavus lietoja Hanzas savienības tirgoņi arī Novgorodas un Pleskavas zemē.[3] Pirmos 1,2 gramu sudraba ārtavus sāka kalt 1370. gadā zviedru karalis Albrehts no Mēklenburgas (valdīja 1364—1389), vēlāk ārtavu svars pakāpeniski samazinājās līdz 0,54 gramiem 1534. gadā. Pēdējos ārtavus Zviedrijā izkala 1776. gadā.
Vārda "ārtavs" izcelsme nav viennozīmīga. Uzskata, ka ģermāņu valodās lietotais monētas nosaukums (artogh, örtugh, örtogh, ertug) cēlies no latīņu vārda "zelts" (aurum, no kā zviedru: öra) vai arī no vikingu valodās lietotā apzīmējuma or, eir (varš). Latviešu valodā vārds "artavs" jeb "artava" saglabājies nevien kā naudas nosaukums, bet arī kā apzīmējums atsevišķam pienesumam kopīgai lietai.[4]
14. un 15. gadsimtā Tērbatas, Rīgas un Tallinas naudas kaltuvēs no vienas Gotlandes sudraba mārkas kala 156 ārtavus.[5] Zināms, ka vecākajos Kursas, Zemgales un Sēlijas zemnieku likumos naudas sodi bija noteikti ozeringos un ārtavos.[1]
Arhibīskapa Johana VI Ambundi valdīšanas laikā tika ieviests vienots standarts un ieviesta vienota Livonijas monetārā sistēma. 1 ārtavs (ārtigs) tika pielīdzināts 12 Lībekas vecajiem šiliņiem.
Zviedrijas mākslinieka Lāša Vilka dibinātājā neatzītajā Ladonijas valstī par naudas vienību pasludināts ērtugs.