| Čehu-slovāku valodas česko-slovenské jazyky | ||
|---|---|---|
| Valodu lieto: | Čehija un Slovākijā | |
| Reģions: | Centrāleiropa | |
| Pratēju skaits: | 18 miljoni | |
| Valodu saime: | Indoeiropiešu Baltu-slāvu Slāvu Rietumslāvu Čehu-slovāku Čehu-slovāku valodas | |
| Rakstība: | Latīņu alfabēts | |
| Valodas kodi | ||
| ISO 639-1: | nav | |
| ISO 639-2: | — | |
| ISO 639-3: | — | |
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. | ||
Čehu-slovāku valodas (česko-slovenské jazyky) ir viena no trim rietumslāvu valodu apakšgrupām kopā ar lehitu un sorbu valodām.
Čehu-slovāku apakšgrupā ietilpst divas valodas — čehu un slovāku, kurās galvenokārt runā Čehijā un Slovākijā. Papildus nacionālajām literārajām valodām ir zināmas arī literārās mikrovalodas, kas izveidojušās uz čehu un slovāku valodas dialektu pamata, piemēram, austrumslovāku valoda, kā arī viduslaikos uz senčehu valodas pamata izveidojušies ebreju-čehu dialekti jeb rietumslāvu ebreju valoda (Knaanic), kas izzuda 16. gadsimtā.[1]
Kopējais čehu-slovāku valodās runājošo skaits ir aptuveni 18 miljoni.
Čehu un slovāku valodām ir raksturīga liela daļa dialektu un sarunvalodu, uz dažu dialektu pamata ir izveidotas literārās normas, kas mūsdienās praktiski netiek lietotas. Čehu valodas leksikā atspoguļojas vācu un latīņu valodas ietekme, savukārt slovāku valodas leksikā atspoguļojas ungāru un čehu valodas ietekme.[2]
Jēdziens "čehoslovāku valoda" tika lietots Čehoslovākijas nacionālās un kultūras atdzimšanas laikā. 1836. gadā viens no slovāku nacionālās atbrīvošanās kustības aktīvistiem Ļudovīts Štūrs vēstulē slavenajam čehu vēsturniekam Františekam Palackim izklāstīja savas domas par vienotas čehoslovāku valodas izveidi.[3] Izsakot nožēlu par to, ka čehu valoda, kurā runā Augšungārijas protestantu iedzīvotāji, kļūst pilnīgi nesaprotama vienkāršajiem slovākiem, Štūrs ierosināja, ka vienotu valodu varētu izveidot, pamatojoties uz to, ka čehi brīvprātīgi pārņemtu dažas specifiski slovāku valodas formas, bet slovāki — dažus vārdus, kas kļuvuši raksturīgi tikai čehu valodai. Tomēr 20. gadsimta pirmajā pusē čehoslovāku valodas koncepcija tā sauktā čehoslovakisma ietvaros krasi mainījās. Radikālie šīs koncepcijas pārstāvji, popularizējot čehu valodu (par kādu tā līdz tam laikam bija kļuvusi) kā vienīgo literāro normu, slovāku valodas statusu pazemināja līdz viena no čehu valodas dialektiem līmenim, līdzīgi kā morāviešu valoda. Čehoslovākisma koncepcija, kurā čehi, slovāki un morāvieši tika pasludināti par vienu tautu ar vienu valodu, daļēji tika radīta, lai ārpasaulē (īpaši Vācija) attaisnotu Čehoslovākijas kā nacionālas valsts pastāvēšanu.
Pirmās republikas laikā (1920—1938) par oficiālo valodu kļuva čehoslovāku valoda, lai gan vienota valoda nekad nepastāvēja.[4] Praksē starptautiskajos dokumentos lietoja tieši čehu valodu. Savukārt valsts iekšpolitikā 1920. gada konstitūcija un uz tās pamata pieņemtie tiesību akti atļāva oficiāli lietot citas valodas, ja tajās runā vismaz 20 % attiecīgo reģionu iedzīvotāju.
1920. gada konstitūciju oficiāli aizstāja 1948. gada 9. maija konstitūcija, no kuras (tāpat kā no turpmākajām Čehoslovākijas konstitūcijām) tika izslēgts oficiālās vai valsts valodas jēdziens.