Ainārs Šlesers
Ainārs Šlesers (dzimis Ainārs Leščinskis[1] 1970. gada 22. janvārī Rīgā) ir latviešu uzņēmējs un politiķis, bijušais ministru prezidenta biedrs, bijušais satiksmes ministrs, bijušais ekonomikas ministrs un bijušais Rīgas vicemērs. Bijis vairāku Saeimas sasaukumu deputāts, šobrīd ievēlēts 14. Saeimā. No 1998. gada, gatavojoties Saeimas vēlēšanām, bijis vairāku partiju un partiju apvienību dalībnieks, pārstāvējis Jauno partiju (1998—2002), Latvijas Pirmo partiju (2002—2007), LPP/LC (2007—2011), "Vienoti Latvijai" (2013—2016), bet kopš 2021. gada augusta pārstāv paša dibināto partiju "Latvija pirmajā vietā"; visām šīm organizācijām kādā to darbības posmā bijis vadītājs.
A. Šlesers ir miljonārs, viņš līdzās Aivaram Lembergam un Andrim Šķēlem tiek uzskatīts par vienu no trim ietekmīgajiem oligarhiem.[2] Pēc Re:Baltica apgalvojuma, viens no galvenajiem dezinformatoriem Latvijas informatīvajā telpā.[3]
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1970. gadā Rīgā šofera Roberta Leščinska un viņa sievas Monikas, dzimušas Meikšānes, ģimenē, bērnībā dzīvoja Ķengaragā, vasaras pavadīja Ērgļos.[4] Mācījās Rīgas 25. vidusskolā, tad Rīgas Industriālajā tehnikumā (1986—1989). Nodarbojās ar austrumu cīņas mākslām.[5]
1992. gadā pieņēma sievas Ineses Šleseres uzvārdu un no 1992. līdz 1994. gadam dzīvoja Norvēģijā, kur izglītojās tautskolā,[6] vadīja Latvijas-Norvēģijas kopuzņēmumu "Latvijas informācijas un tirdzniecības centrs" un ieguva biznesa partnerus, ar kuriem kopā sāka uzņēmējdarbību Latvijā, sekmējot norvēģu mazumtirdzniecības uzņēmumu ienākšanu Latvijā. Ar uzņēmēju Franka Varnera un Viestura Koziola atbalstu Šlesers 1995. gadā Rīgā atvēra veikalu "Dressman", kam sekoja universālveikals "Centrs", tirdzniecības centri "Mols", "Dole", "Alfa", viesnīcas "Rīdzene" un "Latvija".[4] Daļu šo īpašumu 1997. gadā viņš pārdeva, šajā gadā A. Šleseru pirmo reizi iekļāva Latvijas miljonāru sarakstā.[7] A. Šlesera patiesais īpašumu apjoms un ienākumi gan pagātnē, gan šodien nav droši zināmi un viņa ienākumu deklarācijas nav sniegušas pienācīgu iespaidu par uzņēmēja finanšu stāvokli.[8] Starp ienākumu avotiem ir arī Krievijas uzņēmums "Krievijas dzelzceļa līnijas".[9]
No 1999. līdz 2002. gadam A. Šlesers studēja Latvijas Kristīgajā akadēmijā, tomēr studijas nepabeidza.[10]
Politiskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1998. gadā A. Šlesers sāka darboties politikā un tika ievēlēts 7. Saeimā no paša pirms vēlēšanām izveidotās Jaunās partijas saraksta. No 1998. gada 26. novembra līdz 1999. gada 10. maijam viņš Viļa Krištopana valdībā bija ekonomikas ministrs. 1999. gadā pēc Ministru prezidenta pieprasījuma atkāpās no ministra amata un atgriezās Saeimā. 2000. gadā Jaunā partija sašķēlās un tās izveidotājs A. Šlesers pat tika izslēgts no partijas. Tādēļ bija jāveido jauns politiskais spēks: 2001. gadā A. Šlesers izveidoja Jauno kristīgo partiju, bet 2002. gada oktobrī jau paša izveidotās kristīgi liberālās Latvijas Pirmās partijas sastāvā viņš kļuva par 8. Saeimas deputātu un Ministru prezidenta biedru Einara Repšes valdībā. 2004. gadā pēc Ministru prezidenta pieprasījuma atkāpās no Ministru prezidenta biedra amata un atgriezās Saeimā. Pēc E. Repšes valdības krišanas A. Šlesers ieguva Ministru prezidenta biedra amatu arī Induļa Emša valdībā, vienlaikus pildot arī satiksmes ministra pienākumus. 2004. gadā izvirzīja savas partijas biedru Uģi Magoni Latvijas Dzelzceļa padomē un pēc tām, 2005. gadā — uz uzņēmuma valdes priekšsēdētāja amatu. Kopā viņi varēja saglabāt Latvijas Dzelzceļu kā vienotu uzņēmumu un nenodot to privatizācijai, nodrošinot kravu pārvadājumu ātru pieaugumu un dzelzceļa ciešāku sadarbību ar ostām.[nepieciešama atsauce]
A. Šlesers palika Satiksmes ministra amatā arī Aigara Kalvīša valdībā, taču pēc Ministru prezidenta pieprasījuma saistībā ar tā saukto Jūrmalgeitas skandālu, kurā A. Šlesers bija viena no centrālajām personām (tomēr netika apsūdzēts un krimināllietā piedalījās vien kā liecinieks), atkāpās 2006. gada 17. martā un atjaunoja Saeimas deputāta mandātu.
2006. gada oktobrī A. Šlesers tika ievēlēts 9. Saeimā, kā arī atgriezās satiksmes ministra amatā A. Kalvīša otrajā valdībā. 2007. gadā apvienojās A. Šlesera vadītā Latvijas Pirmā partija un viens no vecākajiem politiskajiem spēkiem Latvijā — "Latvijas Ceļš", bet A. Šlesers kļuva par vienu no jaunizveidotās partijas LPP/LC līdzpriekšsēdētājiem. Pēc A. Kalvīša atkāpšanās A. Šlesers saglabāja savu amatu arī partijas biedra Ivara Godmaņa valdībā. Pozitīvi izteicies par pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem.[11]
Pēc I. Godmaņa valdības krišanas A. Šlesers atgriezās Saeimā un uzsāka gatavošanos 2009. gada pašvaldību vēlēšanām, kurās startēja kā LPP/LC līderis Rīgā un guva atzīstamus panākumus: tika ievēlēts Rīgas domē, izveidoja koalīciju ar "Saskaņas Centru" un kļuva par domes priekšsēdētāja Nila Ušakova vietnieku. Lai arī pirms vēlēšanām izvirzītie mērķi darbam Rīgas pašvaldībā bija vērienīgi, tomēr jau 2009. gada 14. novembrī LPP/LC kongresā, kur A. Šleseru ievēlēja par partijas vienīgo priekšsēdētāju, viņš pieteica sevi kā LPP/LC 10. Saeimas vēlēšanu saraksta līderi, vienlaikus izvirzot mērķi gāzt tobrīd pie varas esošo Valda Dombrovska valdību un ieņemt Ministru prezidenta amatu, negaidot līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām.
Saeimas vēlēšanās LPP/LC piedalījās apvienībā "Par Labu Latviju", kura pieteica A. Šleseru kā Ministru prezidenta amata kandidātu. Vēlēšanu kampaņa tika veidota ap Šlesera tēlu, uzsverot viņa "jaudu" un potenciālu uzlabot Latvijas ekonomisko situāciju. Pēc šīs kampaņas A. Šlesers ieguva apzīmējumu "Buldozers". 2010. gada oktobrī viņš tika ievēlēts 10. Saeimā no apvienības saraksta ar pārliecinoši labāko rezultātu Rīgas vēlēšanu apgabalā, tomēr sarakstam kopumā vēlēšanās veicās slikti un, neraugoties uz ievērojamajiem finanšu ieguldījumiem priekšvēlēšanu kampaņā, tas ieguva tikai 8 vietas parlamentā.
A. Šlesera ilgstošās politiskās darbības laikā ir piedzīvoti vairāki skandāli, kas rada priekšstatu par viņa izmantotajām metodēm, piemēram, tā sauktā Jūrmalgeitas krimināllieta,[8][12] kurā viņš bija liecinieka statusā, vai sava paziņas dēla Kaspara Upenieka iecelšana Šlesera vadītās Satiksmes ministrijas pārraudzībā esošās AS "Pasažieru vilciens" valdē.[8] Tomēr atšķirībā no citiem politiķiem, kurus mēdz uzskatīt par vietējiem oligarhijas pārstāvjiem (Aivars Lembergs, Andris Šķēle) A. Šlesers līdz 2011. gadam nebija ticis apsūdzēts par iespējamu iesaisti nelikumīgās darbībās (kukuļošana, dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, atrašanās interešu konfliktā u.c.).[8]
2011. gada 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanās A. Šlesera vadītā partija piedalījās ar nosaukumu "Šlesera Reformu partija LPP/LC". Neraugoties uz ievērojamajiem finanšu ieguldījumiem priekšvēlēšanu kampaņā, rezultāti bija pieticīgi un saraksts nepārvarēja 5% barjeru. 2011. gada 1. decembrī partijas kongress izlēma par partijas likvidāciju, pirms tam atgriežoties pie iepriekšējā nosaukuma LPP/LC.
2013. gada decembrī A. Šlesers mēģināja atgriezties politikā, vispirms iestājoties partijā "Vienoti Latvijai", bet pēc tam kļūdams par tās priekšsēdētāju.[13] Ieņēma šo amatu no 2013. gada decembra līdz 2016. gada februārim.[14] Partija neveiksmīgi startēja 12. Saeimas vēlēšanās, iegūstot tikai 1,18% vēlētāju balsu.
2021. gada martā A. Šlesers vēlreiz atgriezās politikā. 2021. gada jūnijā paziņoja, ka dibinās jaunu partiju kopā ar Sandri Toču un apsver kopīgu startu 14. Saeimas vēlēšanās ar Andra Amerika "Gods kalpot Rīgai".[15] 2021. gada augustā tika nodibināta A. Šlesera vadītā partija "Latvija pirmajā vietā".
2022. gadā KNAB uzsāka pārbaudi pēc Šlesera pieprasījuma par publiskajā telpā pret viņu vērstu izskanējušo informāciju, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins ar uzņēmuma Rosneft starpniecību A. Šleseram, līdzās citiem Rietumvalstu politiķiem, ik gadu esot izmaksājis 1,5-2 miljonus eiro gadā.[16] Pieprasījums KNAB tika iesniegts pēc aizdomām par politisku pasūtījumu īsi pirms vēlēšanām, kad aģitācija bija aizliegta, lai ietekmētu partijas izredzes gaidāmajās vēlēšanās.
2022. gada rudenī notikušajās 14. Saeimas vēlēšanās A. Šlesers, kā partijas "Latvija pirmajā vietā" līderis un Ministru prezidenta kandidāts tika ievēlēts 14. Saeimā, saņemot visvairāk plusu (16 606) starp savas partijas kandidātiem.[17]
2024. gada 22. maijā nāca klajā informācija, ka ar A. Šlesera starpniecību Rīgai piesaistīts Apvienoto Arābu Emirātu nekustamo īpašumu attīstītājs Mohameds Ali Alabars, kurš gatavs īstenot Andrejsalas teritorijā vērienīgu nekustamo īpašumu projektu "Riga Waterfront" 3 miljardu eiro vērtībā, kas ir lielākais šāda veida nekustamo īpašumu projekts Ziemeļeiropā līdz šim.
Privātā dzīve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]A. Šlesera sieva Inese Šlesere darbojās vīra izveidotajā LPP/LC un bija Saeimas deputāte. Ģimene būvēja māju kopīpašumā esošā zemes gabalā Bulduros Jūrmalā.[18][19] Pārim ir pieci bērni.[20] Dēls Ričards Šlesers arī darbojas politikā, ievēlēts 14. Saeimā.
A. Šlesers un ģimene apmeklē dažādu draudžu dievkalpojumus, darbojies arī draudzē "Jaunā paaudze", ko vada Aleksejs Ledjajevs.[21][22] Reliģisko konfesiju līderi tradicionāli atbalstījuši A. Šlesera pārstāvētos politiskos spēkus, jo to programmā prioritāte ir kristīgās un ģimenes vērtības.[23]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Mūsu vēsture 1985-2005 (1. daļa), Lapsa, Metuzāls, Jančevska, 219. lpp., ISBN 978-9984-34-297-9
- ↑ Latvija — zeme, kur aste luncina suni Arhivēts 2011. gada 21. decembrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)
- ↑ «Ceļojošais cirks. Kas ir galvenie Latvijas dezinformatori un no kā viņi pārtiek | Re:Baltica» (lv-LV). Skatīts: 2022-02-26.
- ↑ 4,0 4,1 Raksts, kura dēļ raudāja Šlesers: slepkavība, kas pārvērta viņa dzīvi jauns.lv 2017. gada 10. jūlijā
- ↑ Ainārs Šlesers. Informācija par 9. Saeimas deputāta kandidātu Arhivēts 2016. gada 10. martā, Wayback Machine vietnē. Centrālā Vēlēšanu komisija
- ↑ Pieredzējušie un jaunie ministri[novecojusi saite] Apollo.lv
- ↑ Latvijā pussimts miljonāru-veterānu Arhivēts 2011. gada 4. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Apollo.lv
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 Ainārs Šlesers[novecojusi saite] Delna
- ↑ «Внешнее управление Россией Как иностранные политики бегут в российский бизнес: вглядитесь в эти лица». Новая газета (krievu). 1644491940000. Skatīts: 2022-02-26.
- ↑ Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers Arhivēts 2015. gada 1. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Satiksmes ministrija
- ↑ Šlesers rosinās diskusiju par nepilsoņu tiesībām vēlēt pašvaldības[novecojusi saite] Apollo.lv
- ↑ «"Jūrmalgeitas" telefona sarunas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 1. novembrī. Skatīts: 2010. gada 24. aprīlī.
- ↑ «Šlesers vienbalsīgi ievēlēts par 'Vienoti Latvijai' priekšsēdētāju». Delfi. 2013. gada 7. decembrī. Skatīts: 2013. gada 8. decembrī.
- ↑ «Šlesers atstājis partijas «Vienoti Latvijai» vadību». lsm.lv.
- ↑ Šlesers dibinās partiju; apsver kopīgu startu ar «Gods kalpot Rīgai», LTV, Panorāma, 2021. gada 12. jūnijs, plkst. 20.52
- ↑ «KNAB sācis resorisko pārbaudi par Putina iespējamajiem maksājumiem Šleseram». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-10-10.
- ↑ «Rinkēvičs 14. Saeimas vēlēšanās nopelnījis visvairāk plusu; daudz svītrojumu – Šadurskim un Barčai». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-11-13.
- ↑ Šlesera miljoni pāriet sievai[novecojusi saite] NRA.lv
- ↑ Ainārs Šlesers: Par priedēm. Vēstījums cilvēkiem, kuriem vēl interesē fakti Arhivēts 2010. gada 23. jūnijā, Wayback Machine vietnē. A. Šlesera blogs
- ↑ «Šleseru ģimenē piedzimis dēls Markuss». Kas jauns?. 2011. gada 25. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 28. maijā. Skatīts: 2011. gada 15. jūnijā.
- ↑ Šlesers atvērts dažādām ticībām Arhivēts 2008. gada 15. septembrī, Wayback Machine vietnē. Mango.lv
- ↑ Šlesers uzrunā “Jauno paaudzi” Diena.lv
- ↑ LPP kongresā atgādina par saviem labajiem darbiem Delfi.lv
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ainārs Šlesers |
- Aināra Šlesera blogs partijas LPP/LC mājaslapā
- Ainārs Šlesers — sabiedrības par atklātību "Delna" informācija
- "Jūrmalgeitas" 2005. gada martā telefona sarunas, t.sk. arī Šlesera
- ainarasolijumi.lv — A.Šlesera kā politiķa publisko solījumu apkopojums
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Laimonis Strujevičs |
Latvijas ekonomikas ministrs 1998. gada 26. novembris — 1999. gada 10. maijs |
Pēctecis: Ingrīda Ūdre |
| Priekštecis: Roberts Zīle Krišjānis Peters |
Latvijas satiksmes ministrs 2004. gada 9. marts — 2006. gada 17. marts 2006. gada 7. novembris — 2009. gada 12. marts |
Pēctecis: Krišjānis Peters Kaspars Gerhards |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|