Eduards Volters

Eduards Volters
Eduard Wolter
Eduards Volters
Personīgā informācija
Dzimis 1856. gada 6. martā
Rīga, Krievijas Impērija
Miris 1941. gada 14. decembrī (85 gadi)
Kauņa, Lietuvas PSR, PSRS
Tautība vācbaltietis
Zinātniskā darbība
Zinātne baltu valodniecība, folklora, etnogrāfija
Alma mater Leipcigas Universitāte, Tērbatas Universitāte, Maskavas Universitāte un Harkivas Universitāte

Eduards Volters (vācu: Eduard Wolter, lietuviešu: Eduardas Volteris, 1856. — 1941.) bija baltu tautu etnogrāfs, seno rakstu bibliogrāfs, arheologs. Pētījis latgaliešu un lietuviešu folkloru, paražas un senvēsturi. Pirmais lokalizējis Lietuvas senāko galvaspilsētu Latavu Anīkšķu apkārtnē.[1]

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eduards Volters dzimis 1856. gada 6. (20.) martā Rīgā Āgenskalna aptiekāra ģimenē. Viņa vectēvs bija Aizputes mācītājs.

1875. gadā viņš beidza Vidzemes guberņas ģimnāziju, 1875.—1877. gadā studēja slāvu filoloģiju Leipcigas Universitātē, 1877.—1880. gadā turpināja studijas Tērbatas Universitātē. Pēc 1880. gada papildinājās Maskavas un Harkivas Universitātē, kur 1883. gadā ieguva maģistra grādu. Studiju laikā viņš bija klausījies V. Lamanska, V. Jagiča, L. Maikova, M. Drinova un A. Potebņas lekcijas, kuri savu folkloristisko pētījumu lokā mēdza ietvert arī latviešu tautasdziesmas un paražas.

1882.—1886. gadā Volters apceļoja Latgali un Lietuvu, apgūdams lietuviešu valodu un pētīdams iedzīvotāju paražas. 1890. gadā viņš publicēja Latgales materiālu, tradīciju, svinamo svētku aprakstus un ar tiem saistītos tekstus kopā ar tulkojumiem krieviski. 1894. gadā E. Volters kļuva par Pēterburgas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas 2. nodaļas bibliotekāru un 1886.—1918. gadā par Pēterburgas akadēmijas privātdocentu, veikdams pētījumus baltu valodu dialektoloģijā un gramatikā. Vēlākajos gados vairāk pievērsās Lietuvas senvēstures pētījumiem, pirmais precīzi noteica 13. gadsimta hronikās minētās Nalsenes zemes lokalizāciju. 1909. gadā viņš ieguva lielu popularitāti Lietuvā ar hipotēzi, ka Mindauga galvaspilsēta Voruta ar Livonijas hronikās minēto nosaukumu Lettowia (Latavą) meklējama Anīkšķu apkārtnē. Paralēli 1904.—1917. gadā strādājis par lietuviešu grāmatu cenzoru. 1908.-1909. gadā fonogrammās ierakstījis lietuviešu tautas melodijas.

1919. gadā E. Volters pārcēlās uz Kauņu, kur vadīja Centrālo valsts bibliotēku. 1922. gadā bija viens no Lietuvas Universitātes dibinātājiem un pirmajiem profesoriem, vadīja latviešu, vācu, bulgāru filoloģijas, senvēstures un etnogrāfijas kursus.

1933. gadā viņš pensionējās, atkal pievērsās diskusijai par Vorutas pils precīzo lokalizāciju Šeiminiškēļu pilskalnā, kas vēlāk tika apstiprināta arheoloģiskajos izrakumos. Miris 1941. gada 14. decembrī un apglabāts Kauņas veco kapu luterāņu daļā (tagad — Ramybės parkas). 2006. gadā viņā vārdā nosaukta iela Kauņā.

Bibliogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Raksti avīzes "Dienas Lapa" sadaļā „Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem“ (1887—1902)
  • Э. Вольтер. Об изучении Литвы и Жмудии. Ковенския губернския ведомости, 1886, № 64.
  • Э. Вольтер. Об изучении Литовской мифологии. Ковна, 1887.
  • Э. А. Вольтеръ. Матерiaлы для этнографiи латышскаго племени Витебской губернiи. Санктпетербургъ, 1890.
  • Э. А. Вольтеръ. Где искать землю Нальщанскую Ипатьевской летописи // Журнал министерства народного просвещения, 1900, № 5, с. 195—201.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Stasė Bušmienė. Eduardas Volteris: biobibliografija. - Vilnius, 1973
  • Zenius Šileris. Bibliofilas Eduardas Volteris. - Marijampolė, 2006
  • Pranas Juozapavičius. Prof. Eduardas Volteris, 1856-1941. - Kaunas, 1981 m.
  • Boriss Infantjevs. Eduarda Voltera latgaliešu tautasdziesmu krājums. - LZA Vēstis, A, sēj.51., Nr1./2.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Tomas Baranauskas. Vorutos istorija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 9. maijā. Skatīts: 2010. gada 14. jūnijā.
Autoritatīvā vadība