Latvijas Ceļš | |
---|---|
Vadītājs | Ivars Godmanis |
Dibināta | 1993 |
Likvidēta | 2007 |
Ideoloģija | liberālisms |
|
"Latvijas Ceļš" (saīsināti LC) bija labēji liberāla politiska partija Latvijā, kas dibināta 1993. gada 25. septembrī (sākotnēji kā priekšvēlēšanu savienība). Partijas ideoloģija tika formulēta priekšvēlēšanu dokumentos, starp kuriem bija vadošo Latvijas un ārzemju latviešu ekonomistu izstrādātā valsts saimnieciskās attīstības programma “Latvija 2000”. LC sevi uzskatīja par liberālās ideoloģijas pārstāvjiem (dažos programmatiskajos dokumentos — liberāli konservatīvās — kā minēts 2001. gada februārī 11. kongresā pieņemtajā programmā).
Par pirmo partijas priekšsēdētāju kļuva Valdis Birkavs. No 1997. gada novembra līdz 2000. gada decembrim LC vadīja Andrejs Panteļējevs. Kopš 2000. gada decembra līdz 2003. gadam partijas priekšsēdētājs bija Andris Bērziņš, pēc viņa Jānis Naglis (2003—2004) un Ivars Godmanis (2004—2007). No LC tās pastāvēšanas laikā bijis visvairāk Ministru prezidentu un arī ministru starp visām partijām; tradicionāli no partijas “Latvijas Ceļš” nāca tā laika ārlietu ministri.
Partija “Latvijas Ceļš” beidza pastāvēt 2007. gada augustā, kad tā saplūda ar savu partneri iepriekšējās vēlēšanās Latvijas Pirmo partiju, izveidojot jaunu partiju LPP/LC.
"Latvijas ceļš" sākotnēji izveidojās kā priekšvēlēšanu savienība "Latvijas ceļš", gatavojoties 5. Saeimas vēlēšanām, kad 1993. gada 13. februārī slepenā konsultatīvā apspriedē viesnīcā "Jūrmala" tika panākta vienošanās par priekšvēlēšanu bloka — savienības "Latvijas ceļš" izveidošanu.[1] Savienība no sākuma apvienoja 154 biedrus, no kuriem trešā daļa bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes frakcijas "Satversme" (kas pamatā sastāvēja no bijušajiem Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem) deputāti, bet daudzi bija arī trimdas latvieši, kuri galvenokārt pārstāvēja Pasaules brīvo latviešu apvienību (PBLA).
Saeimas vēlēšanās 1993. gada 5.—6. jūnijā savienība "Latvijas ceļš" pārliecinoši uzvarēja un ieguva 36 no 100 deputātu vietām 5. Saeimā (ieguva 32,4% balsu un kļuva par koalīcijas valdības vadošo partiju). Tas ļāva izveidot lielāko un ietekmīgāko frakciju Saeimā. Anatolijs Gorbunovs tika ievēlēts par Saeimas priekšsēdētāju. Sākotnēji par "Latvijas ceļa" frakcijas priekšsēdētāju ievēlēja Andreju Panteļējevu, pēc viņa ievēlēšanas par partijas priekšsēdētāju no 1997. gada novembra par frakcijas priekšsēdētāju kļuva Kristiāna Lībane.
1995. gada jūlijā Latvijas Zemnieku savienība izstājās no LC pārstāvja Valda Birkava vadītās valdības (1993—1994) un pēc tam LC kopā ar Tautsaimnieku politisko apvienību izveidoja jaunu valdību, kuru Saeima apstiprināja 15. septembrī un Māra Gaiļa valdība strādāja līdz pat 5. Saeimas darbības beigām (1994—1995). 6. Saeimas vēlēšanās 1995. gadā "Latvijas ceļš" ieguva 14,6% balsu (17 deputātu vietas).
LC veiksmīgas bija 1997. gada pašvaldību vēlēšanas. Pēc tām Andris Bērziņš kļuva par Rīgas domes priekšsēdētāju, bet citi LC biedri kļuva par pašvaldību vadītājiem vairākās Latvijas pilsētās un rajonos.
7. Saeimas vēlēšanās 1998. gadā "Latvijas ceļš" ieguva 18,0% balsu (21 deputātu vieta). Partija saglabāja varu un bija visu koalīcijas valdību dalībniece no 1993. līdz 2002. gadam. 20. gadsimta pēdējās desmitgades otrajā pusē vēl divi "Latvijas Ceļa" pārstāvji ieguva tiesības vadīt valdības: Vilis Krištopans (1998—1999) un Andris Bērziņš (2000—2002).
2001. gada pašvaldību vēlēšanās LC startēja ar partijas un koalīcijas sarakstu 36 Latvijas pilsētās, kopā iegūdama 98 deputātu vietas 10 pilsētās. Pirms pašvaldību vēlēšanām LC slēdza sadarbības līgumus ar vairākām reģionālajām partijām (piemēram, ar Aivara Lemberga partiju "Latvijai un Ventspilij", Aleksaja Vidavska Daugavpils pilsētas partiju; agrāk analoģisks līgums bija noslēgts ar citu Daugavpilī dislocēto partiju "Mēs savam novadam").
8. Saeimas vēlēšanās 2002. gadā "Latvijas Ceļš" cieta sakāvi, iegūstot 4,9% vēlētāju balsu, kas bija par maz, lai pārvarētu 5% barjeru un iekļūtu Saeimā. Pēc šīs sakāves vairāki politiķi atstāja LC rindas un pārgāja uz citām partijām. Neiekļūšanu Saeimā daudzi "Latvijas Ceļa" biedri un politikas vērotāji saistīja ar Skrejlapu skandālu. Dažas nedēļas pirms vēlēšanām, Rīgā un Rīgas rajonā, daudzu iedzīvotāju pastkastītēs nonāca skrejlapas, kuras bija izgatavotas Tautas partijas korporatīvajā stilā, bet saturēja Tautas partiju nomelnojošo informāciju. Uzreiz pēc tam presē un televīzijā izskanēja informācija, ka šo veidlapu pasūtītāji it kā esot bijuši cilvēki no "Latvijas Ceļa" biedru rindām, tostarp Pēteris Apinis, kurš rezultātā tika izslēgts no partijas.[2] Šī informācija tika kategoriska noliegta, bet acīmredzami, ka šis incidents atstāja negatīvu iespaidu uz "Latvijas Ceļa" vēlēšanu rezultātiem.
Zināmus panākumus partija guva 2004. gada Eiropas parlamenta vēlēšanās, kur tā ieguva 6,5% balsu un vienu deputāta vietu, ko ieņēma Georgs Andrejevs. 2005. gada pašvaldību vēlēšanās Rīgas domē LC neiekļuva.
2005.—2006. g. LC tuvinājās Latvijas Pirmajai partijai, un izveidoja kopīgu sarakstu Saeimas vēlēšanām ar to, kā arī vairākām reģionālām partijām. Saraksts ieguva 10 vietas Saeimā, no kurām 2007. gada aprīlī 3 bija LC pārstāvjiem. 2007. gada augustā LPP un LC saplūda, izveidojot jaunu partiju LPP/LC.
Dibināšanas dienā "Latvijas ceļā" bija 154 biedri, bet 1999. gadā partija apvienoja 890 biedru. 2001. gadā LC biedru skaits bija sasniedzis 1380. Pretendentam, stājoties partijā, prasīja trīs partiju biedru galvojumus un sešu mēnešu pārbaudes laiku (pēdējos Statūtu grozījumos pārbaudes laiks samazinājās līdz diviem mēnešiem, paredzēti arī atbalstītāji — personas, kas oficiāli apliecinājuši savu atbalstu LC politikai, taču nevēlās kļūt par partijas biedriem).
1994. gadā LC bija tikai viena nodaļa Rīgā un pāris nelielu grupu Vidzemē un Latgalē, bet jau 2001. gada nogalē LC darbojās jau 17 grupas un 15 nodaļas, aptverot gandrīz visus Latvijas reģionus. Lielākās nodaļas darbojās Rīgā (148 biedri), Daugavpilī (105 biedri), Kandavā (113 biedri).
Gads | Vēlēšanas | Rezultāti (%) | Deputāti |
---|---|---|---|
1993. | 5. Saeimas vēlēšanas | 32,41% | 36 / 100 |
1995. | 6. Saeimas vēlēšanas | 14,65% | 17 / 100 |
1998. | 7. Saeimas vēlēšanas | 18,05% | 21 / 100 |
2002. | 8. Saeimas vēlēšanas | 4,87% | 0 / 100 |
2006. | 9. Saeimas vēlēšanas | 8,58% | 5 / 100 |
Gads | Vēlēšanas | Rezultāti (%) | Deputāti |
---|---|---|---|
2004. | 6. Eiropas Parlamenta vēlēšanas | 6,55% | 1 / 9 |
Vēlēšanas | Rezultāti Rīgā (%) | Deputāti Rīgā |
---|---|---|
1994. gada Latvijas pašvaldību vēlēšanas | 2 / 60 | |
1997. gada Latvijas pašvaldību vēlēšanas | 14,15% | 9 / 60 |
2001. gada Latvijas pašvaldību vēlēšanas | 8,80% | 5 / 60 |
2005. gada Latvijas pašvaldību vēlēšanas | 3,11% | 0 / 60 |
Mednis I. Partiju laiki Latvijā (1988—2002). — R.: Drukātava, 2007. ISBN 978-9984-798-20-2 — 139.—155. lpp.
|