Diaphorina citri

Diaphorina citri
Diaphorina citri Kuwayama, 1908
Diaphorina citri
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsPosmkāji (Arthropoda)
KlaseKukaiņi (Insecta)
KārtaBlaktis (Hemiptera)
ApakškārtaAugutis (Sternorrhyncha)
VirsdzimtaLapblusiņu virsdzimta (Psylloidea)
DzimtaLapblusiņas (Psyllidae)
ĢintsDiaphorina
SugaDiaphorina citri
Diaphorina citri Vikikrātuvē

Diaphorina citri ir lapblusiņu suga, kas tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem citrusaugu kaitēkļiem, jo tā izplata citrusaugu zaļēšanas slimību, kuru izraisa baktērijas Candidatus Liberibacter.[1] Šo slimību uzskata par visnopietnāko citrusaugu slimību pasaulē.[2] Diaphorina citri ir aprakstīta Taivānā.[3] Sākotnēji izplatīta Āzijā un Tālajos Austrumos, taču netīšām mākslīgi introducēta Dienvidamerikā, Centrālamerikā un Ziemeļamerikā, kur šī lapblusiņas invāzija norisinās arvien jaunās teritorijās. Citrusaugu zaļēšanas slimības izplatīšanās dēļ ir nepieciešams samazināt lapblusiņas populāciju un pilnīgi iznīcināt to jaunajās teritorijās, lai novērstu slimības izplatīšanos. Šim nolūkam ir izveidotas dažādas ķīmiskās un bioloģiskās kontroles programmas.[2][3]

Izplatība un invāzija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diaphorina citri lapblusiņa ir izplatīta no Arābijas pussalas (Saūda Arābijas un Jemenas) un Afganistānas uz austrumiem caur Indijas subkontinentu, Dienvidaustrumāziju, Rjūkjū arhipelāgu, Japānas salu Kjusju, Taivānu, Honkongu, Ķīnas piejūras provincēm Guansji, Guandunu, Fudzjaņu un Džedzjanu, Filipīnām, caur Indonēzijas arhipelāgu Papua-Jaungvinejas dienvidaustrumiem. Klusā okeāna salās tā reģistrēta Havajās un Guamā.[2][4] Citrusaugu zaļēšanas slimība ir izplatīta lielākajā šī reģiona daļā.[2]

Invāzijas vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikā Diaphorina citri pirmo reizi atklāta 1942. gadā Brazīlijā (Sanpaulu un Paranas štatos), taču citrusaugu zaļēšanas slimība Brazīlijā pirmo reizi reģistrēta 2004. gadā. 1990. gados šo sugu atklāja Jaunajā pasaulē Karībos, Vestindijā, Ziemeļamerikā un Centrālamerikā (tajā skaitā Meksikā un ASV). Floridas štata dienvidos un Gvadelupā lapblusiņa atklāta 1998. gadā. Jaunajā pasaulē citrusaugu zaļēšanas slimība ir reģistrēta tikai ASV Floridas štatā 2005. gadā. Pēc atklāšanas šī slimība ātri izplatījās pa visu Floridu. Daži spekulē, ka slimība parādījusies šeit vēl pirms lapblusiņas invāzijas. 1999. gadā lapblusiņa atzīmēta Abako salās un Granbahama salā (Bahamās);[3] 2001. gadā — Dominikānā, Kubā, Puertoriko un Teksasā. Pēc tam, kā liecina Halbert un Núñez 2004. gada dati, jaunas šī kaitēkļa populācijas konstatētas Meksikā, Venecuēlā un Argentīnā (1998. gadā), kā arī Kostarikā, Belizā un Hondurasā, kā liecina neapstiprināti dati.[2] 2008. gadā maija beigās lapblusiņas novēroja Džefersonā un Orleāna draudzē Luiziānas štatā; 2008. gada 2. septembrī — San Diego apgabalā Kalifornijas štatā; 2009. gada 7. oktobrī — Jūmas apgabalā Arizonas štatā; 2010. gada 21. aprīlī — Virgīnijas salās. 2011. gadā ASV šīs lapblusiņas jau bija sastopamas Alabamas, Arizonas, Kalifornijas, Floridas, Džordžijas, Havaju, Luiziānas, Misisipi, Puertoriko, Dienvidkarolīnas un Teksasas štatos, Guamas teritorijā un Virdžinijas salās.[5]

Pieaugušo īpatņu apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pieaugušā lapblusiņa uz citrusauga lapas.

Diaphorina citri ir mazas lapblusiņas, kuru ķermeņa garums ir 2,7—3,3 mm. Galva ir gaiši brūna. Priekšējie spārni ir plašāki distālas daļas tuvu galotnei; lāsaini brūni, ar plašu blāvi brūnu svītru spārna centru.[2][6] Ūsas ir ar melnu virsotni ar diviem maziem, gaiši brūniem punktiem pa vidu. Dzīvie īpatņi aplikti ar baltu, vaska sekrētu, kas dot it kā putekļainu raksturu.[7] Pieaugušajiem īpatņiem ir diezgan raksturīga vēdera trīs krāsu kombinācija (pelēks/brūns, zils/zaļš un oranžs/dzeltens), kuras nozīme nav zināma.[8]

Mātītes un tēviņi atšķiras ar vēdera formu. Tēviņiem vēders ir izliekts uz augšu, bet mātītēm vēders ir taisns un garš ar punktainu galu.[7]

Preimaginālo stadiju apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ola ir 0,31 mm gara un 0,14 mm plaša, iestiepta un ovālā formā. Tikko dēta ola ir gaiši dzeltena, vēlāk tā kļūst gaiši oranža ar diviem sarkaniem punktiem.[2]

Diaphorina citri pēdējo stadiju nimfas.

Nimfas ir zaļas vai blāvi oranžas. Tās iziet 5 attīstības stadijas. Pirmās stadijas nimfa ir 0,3 mm gara un 0,17 mm plata; tās ķermenis ir gaiši rozā krāsā ar divām sarkanām saliktajām acīm. Otrās stadijas nimfa ir 0,45 mm gara un 0,25 mm plata; tai redzami rudimentāri spārnu aizmetņi uz dorsuma (muguras). Trešās stadijas nimfa ir 0,74 mm gara un 0,43 mm plata, ar labi attīstītiem spārnu aizmetņiem un attīstītiem ūsu segmentiem; uz katras ūsas ir pa vienai skujiņai. Ceturtās stadijas nimfa ir 1,01 mm gara un 0,7 mm plata, ar mezotorokāliem spārnu aizmetņiem, kas sasniedz saliktās acs pirmo trešdaļu, metatorakāli spārnu aizmetņi sasniedz (abdominālo) vēdera trešo segmentu; uz katras ūsiņas ir pa divām skujiņām. Piektās stadijas nimfa ir 1,6 mm gara un 1 mm plaša; daži īpatņi kļūst zilgani zaļi, bet citi — blāvi oranži.[2]

Piektās stadijas nimfām ir šadas raksturīpašības:[2]

  • mezotorakāli spārnu aizmetņi sasniedz sarežģīto acs priekšmalu un metatokāli spārnu aizmetņi sasniedz ceturto vēdera segmentu;
  • uz katras ūsas ir pa trīs skujiņām.

Ekoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienā populācijā ir aptuveni vienāds mātīšu un tēviņu sastāvs.[9] Tās var atrast uz barības augiem jeb saimniekaugiem ar pie lapas virsmas piekļautu galvu un 30°—45° leņķī no lapas virsmas paceltu ķermeni.[2][10] Lapblusiņas piekļaujas ar galvu pie lapas virsmas, jo tās ar mutes orgāniem iekožas lapas audos, kur barojas ar floēmu.[4] Pieaugušas lapblusiņas barojas uz dažāda vecuma lapām, uz jauniem zariem un pumpuriem.[2][11] Lielāka lapblusiņu aktivitāte novērojama uz jauniem citrusaugiem.[10]

Lablusiņa savās pieauguša īpatņa un nimfu stadijās izraisa jauno lapu deformāciju, kas notiek dēļ lapblusiņu ietīšanās lapās, barojoties uz tām un toksisko siekalu nokļūšanas uz lapām dēļ.[11] Lapblusiņu darbības rezultātā augi inficējas ar Candidatus Liberibacter baktērijām, galvenokārt ar Liberobacter asiaticum, kas attīsta auga hlorozi cinka zuduma dēļ, tās rezultātā atmirst augu zari, samazinās un reducējas augļu lielums un kvalitāte.[10]

Pieaugušās mātītes producē baltu ekskretoru substanci, bet tēviņi izdala lipīgus pilienus. Lapblusiņām ir duroši un sūcoši mutes orgāni, kurus lapblusiņas iedur citrusaugu lapā un barojas ar floēmas audiem.[9]

Saimniekaugi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diaphorina citri lapblusiņai ir diezgan plašs saimniekaugu spektrs. Lieākoties lapblusiņas barojas ar rūtu dzimtas sugām galvenokārt no Aurantioideae apakšdzimtas, ka arī dažām sugām no Rutoideae un Toddalioideae apakšdzimtām.[10][11][12] Turklāt ir atzīmēts, ka lapblusiņas barojas arī uz citu dzimtu augiem, piemēram, uz zīdkoku un tauriņziežu dzimtu augiem.[3][13] Taču vairojas tās uz daudz mazāka saimniekaugu sugu skaita, gandrīz vienmēr tie ir no rūtu dzimtas, reti tās vairojas uz vīģeskoka (no zīdkoku dzimtas).[9]

Saimniekaugu saraksts:[9]

  • Bumbieru citrona grupas šķirna Citrus limetta 'Millsweet'
    Bumbieru citrona grupas šķirna Citrus limetta 'Millsweet'
  • Pomerance
    Pomerance
  • Saldais apelsīnkoks
    Saldais apelsīnkoks
  • Mandarīni
    Mandarīni
  • Greipfrūts
    Greipfrūts
  • Persiešu laims
    Persiešu laims
  • Murraya paniculata
    Murraya paniculata
  • Karijlapu koks
    Karijlapu koks

Lidošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugušās lapblusiņas ir aktīvas. Iztraucētas tās spēj lēkt un lidot. Lido nelielās distancēs.[2] Lidojuma distance ir neliela, tāpēc ka lapblusiņu muskuļi, kas kustina spārnus, ir vāji attīstīti. Ilgākais reģistrētais laiks, ko lapblusiņas pavadījušas lidojot, ir 47 minūtes tēviņiem un 49 minūtes mātītēm. Lielākā reģistrētā lidojuma distance bija 978 metri mātītēm un 1241 metrs tēviņiem. Lidošanas ilgums var sasniegt 25 minūtes, ātrums bezvēja laikā var sasniegt 1,4 km stundā.[9]

Garas lidošanas distances, iespējams, sastāv no vairākām īsām distancēm. Garas distances Jorondzimas un Rjūkjū salās un starp tām teorētiski ir iespējamas, bet atkarīgas no vēja. Teorētiski iespējams, ka lapblusiņa var driftēt vējā 0,5—1 kilometru, tas ir atkarīgs vēja ātruma un pašas blusiņas lidošanas.[9]

Dabiskie ienaidnieki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Skatīt Diaphorina citri dabisko ienaidnieku saraksts
Pamests D. citri nimfas ekzoskelēts pēc Tamarixia radiata attīstīšanas.

Starp dabiskiem ienaidniekiem ir plēsēji un dažāda veida parazīti, piemēram, endoparazitoīdi un ektoparazitoīdi. Plēsēji mēdi visas Diaphorina citri stadija, bet parazīti galvenokārt vai vienīgi nimfas.[9][16]

Starp plēsējiem galvenokārt ir atzīmētas vaboļu kārtas pārstāvji. Visbiežāk no vabolēm Diaphorina citri lapblusiņām uzbrūk mārīšu dzimtas pārstāvji, dažreiz arī no skrejvaboļu un strupvaboļu dzimtām. Citi svarīgi plēsēji dažādos reģionos ir zirnekļi. Citi kukaiņi, kas ir atzīmēti kā Diaphorina citri plēsēji, ir plēvspārņi no skudru un lapseņu dzimtām, ērcītes no Anystidae un Phytoseiidae dzimtām, blaktis no koku laupītājblakšu, laupītājblakšu un Geocoridae dzimtām, divspārņi no ziedmušu dzumtas, tīklspārņi no zeltactiņu un Hemerobiidae dzimtām, spāres no upjuspāru dzimtas un dievlūdzēji.[16]

Parazīti ir atzīmēti tikai no plēvspārņu kārtas no Aphelinidae, Encyrtidae un Eulophidae dzimtām. No visiem zināmiem plēvspārņu parazītiem par galveniem un nopietniem Diaphorina citri parazītiem tiek uzskatīti Diaphorencyrtus aligarhensis un Tamarixia radiata un tāpēc tos izmantoja tās lapblusiņas populācijas samazināšanai jaunajās zemēs, kur labplusiņa bija introducēta.[16]

Entomopatogēnas sēnes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažas entomopatogēno sēnīšu sugas var inficēt Diaphorina citri lapblusiņas. Pie šādām sēnītēm pieder Isaria fumosorosea, Hirsutella citriformis, Cephalosphorium lecanii, Beauveria bassiana, Cladosporium oxysporum, Capnodium citri, kas ir sastopamas visā pasaulē; atsevišķi Ķīnā ir zināmas šādas sēnītes — Acrostalagmus aphidum, Paecilomyces javanicus, Verticillium lecanii un Beauveria bassiana.[17] Šīs sēnītes var būt izmantojami lapblusiņas bioloģiskajā kontrolē.[9]

Reinjonā Cladosporium oxysporum un Capnodium citri sēnītes ir lapblusiņas galvenie nāvējošie faktori. Tās var iznīcināt līdz pat 70% nimfu populācijā.[9][17]

Halls un līdzautori 2012. gadā atklājuši, ka Hirsutella citriformis sēnītes iznīcināja lielu daļu pieaugušo lapblusiņu Floridā rudens un ziemas mēnešos. Mumificēto īpatņu skaits vienām sasniedza 75% no vispārēja imago skait novērojamo uz saimniekaugu vecākām lapām. Toties, īsts mumificēto lapblusiņu procentu skaits var būt tikai 3—4%, pamatojoties uz to, ka uz jaunām lapām pieaugušo lapblusiņu ir 6 reizes vairāk nekā uz vecākām lapām.[9][17]

Isaria fumosorosea izolēta sēnīte var būt nāvējoša 95% indivīdu populācijā laboratoriskajos biotestēšanos.[9][17]

Vairošanās un attīstība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugušie īpatņi atrod pāri, izmantojot vienu no seismiskas vibrācijas signalizācijas veidiem. Turklāt mātītes izdala dzimuma feramonus, bet tos vēl neidentificēja. Tēviņi un mātītes pārojas vairākas reizes ar dažādiem partneriem. Pārošanās, olu dēšana un citas darbības notiek dienas laikā.[9]

Pieaugušie īpatņi var dzīvot no diviem mēnešiem līdz pusgadam.[11] Diaphorina citri lapblusiņām nenovēro dipauzes, taču ziemā (sausajā sezonā) populācija mazinās. Pa vienu gadu attīstās 9 — 10 lapblusiņu paaudzes, bet lauku siltumnīcās novēro līdz 16 paaudzēm pa vienu gadu.[5] Mātītes dēl olas uz augošu dzinumu galotnēm, uz vai starp uzplaukamām lapām, lapu pumpuros vai lapu padusēs.[6] Pa visu savu dzīvi (2 mēnešu periodā) mātīte var izdēt no 300 līdz 800 olu, maksimāli (ja mātītes dzīves ilgums ir lielāks par 2 mēnešiem) līdz pat 900 olu. Zemāka temperatūra pie kādas mātīte vel var dēt olu ir 16 °C, bet augstākā ir 41,6 °C, respektīvi vislabākā vides temperatūra olu atlikšanai ir 29,6 °C. Gaisa mitrums arī ietekmē olu dēšanu; ar gaisa mitrumu zemāk par 40% mātītes dēj maz olu.[9][7]

Olas attīstās 2—10 dienas pirms rodas nimfas.[11] Nimfas iziet piecas attīstīšanas stadijas. Visu piecu stadiju vesels dzīves cikls variē no 15 līdz 47 dienām, attiecībā no sezona.[5]

Kaitējums un kontrole

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mandarīni slimi ar citrusu zaļēšanas slimību.

Diaphorina citri barojoties izraisa tiešu auga bojājumu. Pieaugušie īpatņi radā mazāku auga bojājumu nekā nimfas, jo iespējams tieši nimfu siekalas ir toksiskas.[6] Patogēnas baktērijas no Candidatus Liberibacter ģints (Liberibacter asiaticus, Liberibacter africanus, Liberibacter americanus), kas izplata parasti pieaugušās lapblusiņas un IV. un V. stadijas nimfas izraisa citrusaugu zaļēšanas slimību. Šī slimība ietekmē pasaules citrusaugu augļu produkciju un koncernu. Citrusaugu zaļēšanas slimība turpina izplatīties un tas liedz pētīt patogēna izplatītāja saimniekagu spektru, mijiedarbību ar parazitoīdiem un saimnieks-izplatītājs-patogēns mijiedarbību.[4][5]

Lielāku kaitējumu citrusaugiem lapblusiņas rada Ķīnā, ASV Florida štatā un Brazīlijā.[18] Citrusaugu audzētāji Brazīlija un Floridā pieņēmuši aizsardzības programmu pret citrusaugu zaļēšanas slimības, kas sastāv no trim punktiem: lapblusiņu ķīmiskā kontrole, agresīva slimo koku iznīcināšana un jauno veselo koku paaudzes stādināšana jaunajās vietās.[2]

Pieaugušās lapblusiņas bieži pārvietojas birzī. Maz ir zināms par telpisku lapblusiņu pārvietošanos starp kokiem birzī un starp birzu ainavas līmenī. Šīs izlaistas vietas aizpilde var palīdzēt efektīvai kontroles programmu izveidošanai. Vairāk nekā gaidīts inficēšanās skaits ir koku stādījumu birzes malās.[18][19]

Lapblusiņu bioloģiskā kontrole

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lapblusiņu bioloģiskai kontrolei izmanto to dabisku ienaidniekus, kas spēj iznīcināt lapblusiņas.[20] Šādam nolūkam jau tika izmantoti Tamarixia radiata un Diaphorencyrtus aligarhensis plēvspārņi, ar Āzijas izcelsmi. Tamarixia radiata ir idiobionts ektoparazitoīds, bet Diaphorencyrtus aligarhensis ir endoparazitoīds.[21] Šīs sugas bija introducētas (ievestas) dažos reģionos, tajā skaitā Maurīcijā, Reinjonā un ASV. Lapblusiņu nimfām biežāk uzbrūk Tamarixia radiata nekā Diaphorencyrtus aligarhensis Reinjonā. Tamarixia radiata tika atbrīvotas arī Taivānā un Gvadelupā, ka arī netīšam ievesti dažās citās vietās: Puertoriko, Venecuēlā, Brazīlijā un Ķīnā. Indijā un citās vietās Āzijā Tamarixia radiata plēvspārņiem uzbrūk dažādi hiperparazitoīdi.[9]

Maz ir zināms par to, kādi ienaidnieki spēj samazināt lapblusiņu invāziju, tomēr daži tiek uzskatīti par svarīgiem ienaidniekiem lapblusiņas bioloģiskajā kontrolē. Tai skaitā ir mārīšu dzimtas pārstāvji, kas ir visvārīgākie aģenti bioloģiskajā cīņā pret lapblusiņu Floridā. Atklāts, ka zirnekļi arī ir dabiski lapblusiņu ienaidnieki. Toties Saūda Arābijā zirnekļi sastāda 34% no visiem dabiskajiem lapblusiņas ienaidniekiem šajā reģionā. Citi svarīgi lapblusiņas ienaidnieki Saūda Arābijā ir Saprinus chalcites strupvaboles un Egapola crenulata skrejvaboles.[9]

Lapblusiņu ķīmiskā kontrole

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīmiskas vielas lapblusiņu kontrolei intensīvi izmantoja dažās ģeogrāfiskās vietās, tajā skaitā Floridā un Brazīlijā. Lapblusiņu un citrusaugu zaļēšanas slimības kontrolei izmantoja plaša spektra insekticīdus (tajā skaitā, imidakloprīdu, fenpropatrīnu, hlorpirifosu, dimetoatu), kas, protams, slikti ietekmēja arī dabīgos ienaidniekus, bet, no citas puses, ķimikālijas ietekmē ne tikai šīs lapblusiņas, bet arī citus citrusaugu kaitēkļus.[9][22] Daudzi, kas ir ieinteresēti lapblusiņu populācijas mazināšanā un iznīcināšanā, tic, ka šī stratēģija nav racionāla, jo lapblusiņām sāk attīstīties rezistence (pretestība) pret insekticīdiem.[22]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Susan E. Halbert & Keremane L. Manjunath. (September 2004) Asian Citrus Psyllids (Sternorrhyncha: Psyllidae) and Greening Disease in Citrus: A Literature Review and Assessment of Risk in Florida. Florida Entomologist 87(3)
  2. ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 David G. Hall. Biology, History and World Status of. Diaphorina citri. (Hermosillo, Sonora. México 2008)
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Susan E. Halbert & Carmelo A. Núñez (September 2004). Distribution of the Asian citrus psyllid, Diaphorina citri Kuwayama (Rhynchota: Psyllidae), in the Caribbean basin. Florida Entomologist, 87(3).
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 L.M. Boykin, P. De Barro, D.G. Hall, W.B. Hunter, C.L. McKenzie, C.A. Powell & R.G. Shatters, Jr. Overview of worldwide diversity of Diaphorina citri Kuwayama mitochondrial cytochrome oxidase 1 haplotypes: two Old World lineages and a New World invasion. Bull Entomol Res. 2012 Oct; 102(5): 573–582. doi:10.1017/S0007485312000181
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 F. W. Mead & T. R. Fasulo (2014). Asian Citrus Psyllid, Diaphorina citri Kuwayama (Insecta: Hemiptera: Psyllidae). UF: IFAS Extension.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 Dennis S. Hill. Pests of Crops in Warmer Climates and Their Control. Springer Science & Business Media, 2008. ISBN 978-1-4020-6737-2
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 Vyjayanthi Lopez, Kenneth Moore, Manuel Garcia & Veronica Manzanero-Majil. Manual for the mass production of the parasitoid Tamarixia radiata on its host, Diaphorina citri (Asian citrus psyllid), cultured on Murraya paniculata (Orange Jasmine) in Belize. Food and Agriculture Organization of the United Nations. Belize, 2014
  8. ↑ Wenninger E. J. & Hall D. G. (2008) Importance of multiple mating to female reproductive output in Diaphorina citri. Physiological Entomology 33: 316–321.
  9. ↑ 9,00 9,01 9,02 9,03 9,04 9,05 9,06 9,07 9,08 9,09 9,10 9,11 9,12 9,13 9,14 9,15 David G. Hall, Matthew L. Richardson, El-Desouky Ammar & Susan E. Halbert. Asian citrus psyllid, Diaphorina citri, vector of citrus huanglongbing disease. Entomologia Experimentalis et Applicata 146: 207–223, 2012. doi:10.1111/eea.12025
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 William Villalobos, David Hollis, Carolina Godoy & Carmen Rivera. First report of Diaphorina citri (Hemiptera: Psyllidae) in Costa Rica. Insecta Mundi. Vol. 19, No. 3, September, 2005. Center for Systematic Entomology, Gainesville, Florida.
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 R. Maniappan, B. M. Shepard, G. R. Carner & P. A.-C. Ooi. (2012) Arthropod Pests of Horticultural Crops in Tropical Asia. CABI ISBN 978-1-84593-951-9
  12. ↑ David G. Hall, Justin George & Stephen L. LapointeFurther investigations on colonization of Poncirus trifoliata by the Asian citrus psyllid. Crop Protection 72 (2015) 112-118
  13. ↑ Bin Liu, Monique Coy, Jin-Jun Wang & Lukasz L. Stelinski. (2015) The Effect of Host Plant Species on the Detoxifying Enzymes of the Asian Citrus Psyllid, Diaphorina citri (Hemiptera: Liviidae). Florida Entomologist, 98(3):997-999. doi:http://dx.doi.org/10.1653/024.098.0336
  14. ↑ Meisaku Koizumi, Maitree Prommintara & Yoshiro Ohtsu. Wood Apple, Limonia acidissima: A New Host for the Huanglongbing (Greening) vector, Diaphorina citri. Thirteenth IOCV Conference, 1996.
  15. ↑ Dyrana N. Russell, Jawwad A. Qureshi, Susan E. Halbert & Philip A. Stansly. (December 2014) Host Suitability of Citrus and Zanthoxylum Spp. for Leuronota fagarae Burckhardt and Diaphorina citri Kuwayama (Hemiptera: Psylloidea). Florida Entomologist 97(4)
  16. ↑ 16,0 16,1 16,2 Takumasa Kondo, Guillermo González F., Catherine Tauber, Yoan Camilo Guzmán Sarmiento, Andrés Felipe Vinasco Mondragon & Dimitri Forero. A checklist of natural enemies of Diaphorina citri Kuwayama (Hemiptera: Liviidae) in the department of Valle del Cauca, Colombia and the world. Insecta Mundi 0457, December 2015
  17. ↑ 17,0 17,1 17,2 17,3 David G. Hall. Biological control of Diaphorina citri. (Hermosillo, Sonora. México 2008).
  18. ↑ 18,0 18,1 Mamoudou Sétamou & David W. Bartels. Living on the Edges: Spatial Niche Occupation of Asian Citrus Psyllid, Diaphorina citri Kuwayama (Hemiptera: Liviidae), in Citrus Groves. PLoS One. 2015; 10(7). doi:10.1371/journal.pone.0131917
  19. ↑ Aubert B. Integrated activities for the control of huanglongbing-greening and its vector Diaphorina citri Kuwayama in Asia. Proceedings of the 4th Acia Pacific International Conference on Citriculture, Thailand. 1990. pp. 133–144.
  20. ↑ A. B. Molina, V. N. Roa, J. Bay-Petersen, A. T. Carpio & E. A. Joven (Edd.). Managing Banana and Citrus Diseases. Proceedings of a regional workshop on desease management of banana and citrus through the use of disease-free planting materials held in Davao City, Philippines. 14-16 October 1998. ISBN 971-91751-1-7
  21. ↑ José Roberto Postali Parra, Gustavo Rodrigues Alves, Alexandre José Ferreira Diniz & Jaci Mendes Vieira. Tamarixia radiata (Hymenoptera: Eulophidae) 3 Diaphorina citri (Hemiptera: Liviidae): Mass Rearing and Potential Use of the Parasitoid in Brazil. Journal of Integrated Pest Management (2016) 7(1): 5; 1–11. doi:10.1093/jipm/pmw003
  22. ↑ 22,0 22,1 Mustapha Debboun, Stephen P. Frances & Daniel A. Strickman (Edd.). Insect Repellents Handbook. Second Edition. CRC Press, September 19, 2014. ISBN 978-1-4665-5355-2